Celtniecības konditore

Vispirms atvainošos, ka esmu jūs apdalījusi ar lasāmvielu un turu mazliet badā, tā teikt. Tēlaini izsakoties, nedēļas nogalē sabiju tuksnesī, kurā beidzot uzlijis veldzējošs, atvēsinošs un vienlīdz saudzējošs lietus. Lai tuksnesis ziedētu, tas bagātīgi jālaista. Bet par to varbūt kādu citu dienu, vai arī aizkadrā.

Kaut kā tā ir sanācis, ka jau kopš bērnības ļoti labprāt patīk viskaut ko izjaukt, salikt kopā, saskrūvēt vai pieskrūvēt. Ne velti arī kariņu ar puikām labāk spēlēju, nekā lelles ģērbu. Jau savulaik te izteicos, ka neesmu izjutusi problēmu iedzīt naglu sienā, salabot durvju slēdzeni, krānu vai vēl kādu mājās nefuncionējošu lietu.
Kad viendien vīriešcilvēkiem apjautājos par makroflekss putu cenu un to iegādi, mani jautājumi saņēma vienu vienīgu atbildi: stāvi tepat un nekur neej! Nepagāja ne desmit minūtes, kā man jau tika dots milzīgs flakons, kuram pievienots īpašs uzgalis, kā arī piecminūšu apmācība, kuras laikā apmācītājs tik paspēja mani paķircināt.

Tā kā nedēļas nogalē ar maģisko flakonu padarboties nesanāca, šovakar ķēros vērsim pie ragiem. Kā procesa drošinātāju pieaicināju arī kaimiņu, kurš jautājoši iesmēja par to, vai es taisos aizpūst ciet logus.. galu galā taču aukstums nākot :D Gardi nosmējos un norādīju uz šķirbām sienā, kuras tā vien gribējās aizmūķēt ciet.

Par to, kā noritēs pats process, man protams nebija nekādas sajēgas, tikai tā piecminūšu instrukcija, kuru biju saņēmusi pāris dienas iepriekš. Pēc dažiem mēģinājumiem un drukātās instrukcijas palasīšanas tomēr izdevās flakonam likt darboties. Lieki piebilst, ka es drusciņ aizrāvos… tie, kas mani pazīst mazliet vairāk, sapratīs, ka iegāju tā saucamajā azartā un pēc šķirbu aizpūšanas sāku meklēt jaunas, kur pielietot brīnumainās putas, kas atgādināja tortes putukrējumu. Ņemot verā, ka mans azarts uzņēma apgriezienus, kaimiņš ļāva darboties man vienai pašai. Pēc vairākiem mēģinājumiem biju kļuvusi par celtniecības konditori un lieta sāka padoties, un putu ķeskas piezemējās tur, kur tām bija jānonāk.. ar dažiem izņēmumiem.. protams. Lai nu kā, tagad gaidu, kas īsti notiks un cik ilgā laikā putas sacietēs.

Jāatzīstas, ka šur tur es tomēr pāršāvu pār strīpu un pēc putu sakalšanas būs jāķeras klāt operācijai “glāb, ko var” vai arī “turpinām improvizāciju”. Nākamais posms noteikti noritēs ar nazi rokās un tiks likvidēts viss liekais. Celtniecības konditore nu biju, varu iemēģināt roku arī tēlniecībā :D

Vēl tikai noslēgumam neliela aptauja: kur Rīgā legāli var tikt maksimāli augstu uz kāda jumta, nemaksājot par nekādas īpašās “ieejas” maksas? (Purvciemus un citus ciemus lūdzu nepiedāvāt).
Kad būsiet atbildējuši uz uzdoto jautājumu, droši noklausieties Jamiroquai. Arī viņš bija tuksnesī.. vismaz uzdziedāja.

Labu miegu un košu rītdienu!

Published by

Kni

Love yourself more

9 thoughts on “Celtniecības konditore”

  1. Es zinu Pētergaili (tur gan par maksu), tad vēl Stockman autostāvvietu, televīzijas torni, nu jā, protams Skyline, kas gan nav nekāds jumts… vvienreiz arī par šo domāju, bet tā arī neko oriģinālu neizdomāju.

    1. Klau, par skyline.. bet tur ap vakarpusi var tikt pirms vienpadsmitiem? Man ar tiem liftiem jūklis radies, vai arī tas brīvdienās tā bija, ka lifts brauc tikai līdz 26. stāvam..

    2. Var, var tikt skyline arī vakarā – tas kā nekā ir bārs un uz turieni pa kāpnēm būtu grūti :) Tā ir forša vieta.

      1. Jā, jā, viss bija kārtībā, taču jāatzīst, ka pēc tik gardām vakariņām “Istabā” naksnīgās Rīgas skatam vairs nebija īsti nekādas nozīmes =)

  2. Zinātņu akadēmijas panorāmas platforma gan ir par naudu un ar kaut kādu darba laiku, tomēr tā ir forša vieta, tur ir daudz vietas, un tur parasti nav cilvēku. man tur ļoti patika :)

Leave a Reply