Cikls

Sāks ar to jubileuma nedēļu un patiesībā no vienas puses labi, ka viss tik cītīgi pierakstīts, jo kā gan citādi es zinātu, ka pagājušajā gadā 15. maijā rakstīju par gurķu dīleri, pie kuras starp citu vakardien biju un kura mani nointervēja vairāk nekā citas reizes, par vienu no galvenajiem jautājumiem uzstādot to, cik tad īsti man gadu. Pietiekami, cienītā, ipetiekami.

Ja skatās tālāk, tad ir skaidrs, ka kāzu jautājums man nav aktuāls, gluži tāpat kā tas bija pagājušajā gadā. Tiesa gan es šodien vairs nepiekrītu dažam komentāra, bet tam laikam īsti šobrīd nav nozīmes.

Lai cik tas smieklīgi nebūtu, bet vulkānjautājums, tiesa gan daudz vājākā pakāpē, bet vienu brīdi satrauca mani gan. Etna pamodusies un man jau sāk likties, ka tuvojoties mani dzimšanas dienai tagad katru gadu kāds aizmigušais lavas spļāvējs modīsies.

Raksts par plastmasas ēdienu, bet bilde ar suši un citiem tā galda ēdieniem, kas, lai cik tas smieklīgi nebūtu patiešām šajā nedēļā arī būs, bet ne no plastmasas.

Kaķu stāstu gan nāksies izlaist, jo tuvumā vairs neviena no splavu kamoliņiem nav. Varu tikai domās sūtīt sveikas visiem tiem kaķubērniem, kas pagājušā gada laikā mani centušies dresēt un noteikti centīsies vēl. Raksts par cīņu ar sevi.

Bet finālam stāsts par to, kā es visu izbeigt gribēju. Drāma pilnīga un, ja tā padomā, tad tieši tā viss arī bija, bez pārspīlējumiem, sāpīgi un jocīgi, bet gads ir apkārt un, lai cik tas vēl jocīgāk neliktos, savelkot kopā visādus vēlākos notikumus, nākas secināt – cik labi, ka tā. Cik labi kaut ko nedabūt! Kaut kā liekas, ka man tajā nedēļā ļoti paveicās, es tikai to vēl nezināju. Sakritība šogad? Ak, nu ja, es atkal krāvāju mantiņas, tikai izbeigt gan neko netaisos.

Bet tagad jautājums – vai mana dzīve tiešām ir tik cikliska, ka dzimšanas dienas nedēļā viss tā gandrīz atkārtojas? Nezinu, smieties vai baidīties.