Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: jubilēuma nedēļa #1

Teju kā Vecgada naktī skaitot sekundes līdz pusnaktij, es atļaušos skaitīt dienas līdz maniem maģiskajiem divdesmit septiņiem, turklāt esmu nolēmusi to nedarīt viena, bet gan iesaistīt arī jūs, padarot šo nedēļu par jubilēuma nedēļu.

Esmu uzrunājusi dažus no jums un aicinājusi uzrakstīt par tēmu “Sieviete un vecums” vai arī “Vīrietis un vecums”, lai gan kā saprotams, nu nav te nekāda vecuma. Ir tikai plaukums un īstais ziedēšanas laiks.

Kā pirmo virtuvē pie galda izteikties aicinu Ernee jeb Ingu. Dažkārt man liekas, ka manu blogu lasa tikai Ingas, Ineses, Lauras vai Elīnas un kaut kādā mirklī viss šis pasākums sāk krietni jukt un es sāku putroties, kad nākas atbildēt uz epastiem.

Aplinkus vairs nerunāšu – Runā Ernee.

Reiz mammai pasūdzējos, ka palieku veca – uzmetusies viena krunka un ar nemieru raugos nākotnē un domāju, kā pārdzīvošu TO brīdi, kad pēc trim gadiem man paliks TRĪSDESMIT. Mammīte pasmaidīja un prasīja, vai es gribu par to parunāt ar VIŅU, kurai pēc trim gadiem pienāks PIECDESMIT. Pēc neilga laika mazā māsa apcerīgi novilka – man taču tūlīt būs 24 gadi, es būšu VECA! Nu bija mana kārta jautāt, vai viņa tiešām grib par to parunāt ar mani. Laikam jau reizēm ir taisnība, ka mums, sievietēm, ir grūti izdabāt. Tā mēs darām – piešķiram skaitļiem mistisku nozīmi un padarām tos par atskaites punktiem. Bērnībā biju pārliecināta, ka trīsdesmit gadu vecumā būšu ļoti nopietna, vieda un audzināšu trīs bērnus. Pagaidām neesmu ne nopietna, ne vieda, ne kļuvusi par mammu. Toties ir sācies tas vecums, kad tāda, kāda esmu, kļūstu sev arvien labāka, kad ļauju sev no rītiem ilgāk gulēt, nevis zīmēt uz sejas viltotu pilngadību, kad eju uz skolu, tāpēc, ka gribu, nevis tāpēc, ka vajag, kad piektdienu vakaros nemēģinu iekļūt kādā klubā, izmantojot viltotu skolēnu apliecību, bet labprāt stāvu pie plīts un cepu draugiem mafinus. Uzskaitījumu varētu turpināt diezgan ilgi. Reizēm gan vienalga sajūtos veca. Tad cenšos nostāties rindā pie burvīgās Rimi kasieres, kura mēdz paskatīties uz manis kāroto vīna pudeli un noprasīt: „Bet, meitenīt, vai jums ir astoņpadsmit?” Es priecīgi papurinu galvu un attraucu, ka sen vairs nav. Un ir sasodīti labi, ka tā.

P.S. Lieliskais attiecības ar vecumu bija manai omai. Katru dzimšanas dienu viņa atzīmēja kā skaistuma gadadienu. Šogad tavam skaistumam jau 27 gadi, Kni, sirsnīgi apsveicu!

Iekš to foto omčiks vecumam rāda īstos žestus.
www.freshpainted.com/forever-young-grandmas

Atvilktne: Runā viesis
  • ezz saka:

    Ak, redz kā! Kni, tikpat veca kā es, tikai ar pāris nedēļu nobīdi :)

    Man pirms mēneša iestājās smagās pārdomas – kur es esmu, kas es esmu, ko es varu atļauties. Sajūtās nekas nav mainījies, bet mistiskais vecums 25 gadi ir pāri un arvien tuvāk velk 30 – baisais cipars, pēc kura esot jākļūst nopietnākam, solīdākam. Iekšējā cīņa – kedas vs augstpapēži, džinsi uz darbu vs zolīdi svārki, kūciņa vs čupa čups saldajā… Kas piedienas un kas nē? Gandrīz kā otrā tīnība :)

    16/05/2011 at 22:12
    • Kni saka:

      Ezz, vai tad nu par tādām lietām jāsatraucās. Savu vecumu nejūtu jau kādu laiku, bet skaitlis 27 kā tāds man liekas ļoti skaists, tāds pilnīgs. Citādi es ziedu! Ar katru dienu vairāk :D Ja gribas, tad čupa čups var arī pēc 10 gadiem, jo kurš tad diktē tos noteikumus Tavā dzīvē, ko a?

      16/05/2011 at 22:18
  • Elīna saka:

    Sasmējos par to “Dažkārt man liekas, ka manu blogu lasa tikai Ingas, Ineses, Lauras vai Elīnas…” :)) Es esmu statistikā :)))
    Bet par to maģisko ciparu – vēl tikai divarpus nedēļas un es arī ar to sastapšos dzīvajā :) Interesanti, ka jau pirms kāda mēneša kaut kur minot vecumu, es norādīju, ka man 27, tātad es ar to jau dzīvoju :)
    Bet vispār par vecumu manšķiet visbiežāk atgādina apkārtējie, īpaši, ja redz, ka kāds tajos 27 vēl dzīvo kā gribās, nevis dzīvo, kā noteikts vispārējos pieņēmumos (jo kā Kni teica, kurš tad diktē kāda dzīvi, kurš gan teicis, kas ir pareizi?!).
    Lai skaisti, Kni! Ja nu es nepiefiksēju īsto dienu ;)

    16/05/2011 at 22:39
    • Kni saka:

      Piemirsu vēl vienu vārdu kategoriju “Liene”, bet nu Ingas ir vadībā un otrajā vietā stabili ierindojas Elīnas.
      Puišiem gan ir vieglāk, tos kurus zinu, nevienam vārds nesakrīt.
      Paldies arī par sveicienu, bet man liekas, ka garām neko nepalaidīsi.

      17/05/2011 at 06:14
  • melato saka:

    Sanitas te arī vismaz divas, tāpēc atgriezos pie sava melato:)
    27 man šķita ļoti skaists vecums, pat nezinu kāpēc, man pat liekas iekšēji tur arī esmu aizķērusies. Man pēc mēneša būs 34, 30 mani tā nebiedēja, kā patiesībā biedē 40, tā man tiešām liekas, kā tāda šķirtne starp kaut ko… Lai gan pazīstu tik foršas sievietes visādos vecumos, ka šos savus “domu pērtiķus” triecu prom ar joni:)

    17/05/2011 at 09:20
  • rediiss saka:

    mani vecums laikam tā īsti nebiedē. bet kaukā kļūst skumīgi, ka laiks skrien TIK ātri.

    17/05/2011 at 10:04
  • esvienkarsiesmu saka:

    Zini kā ir, tu baidies no kaut kāda cipara nākotnē, bet kad tas cipars pienāk, izrādās, ka tur nav nekā briesmīga un pati arī neesi vēl briesmīga palikusi. Un tad tu sameklē citu ciparu nākotnē, no kura pienākšanas baidīties :D

    17/05/2011 at 10:44
  • Inga saka:

    Jā, vecums ir viena dīvaina lieta. Kad man bija 13, tad 12. klases meitenes likās lielas govis… ui, kauns tā vispār tagad teikt, bet atceros, kā reiz, 12. klases fizkultūras stundas laikā tusējām stadionā un skatījāmies, kā lielās skrien krosu – likās, ārprāts, vai es arī kādreiz tāda būšu?!
    18 gados man šķita, ka mana 21-gadīgā draudzene ir nenormāli pieaugusi, un brīnījos, kā viņa spēj tik labi izskatīties savā 21 (!) gadā! :D
    Nu jau man ir 31, un … mjā, nevar teikt, ka man gluži patiktu, ja kāds uzsver manus gadus, un draugos.lv arī esmu uzlikusi to vecuma nerādīšanas opciju, bet tā pa lielam es jūtos ūn izskatos tāpat kā 25gadīga. Tikai pieredzējušāka mazliet, par ko man liels prieks, jo savos 25os es sev tagad šķietu tāaada muļķe!!!
    Un vispār, Kni, mans draugs saka, ka pa īstam sieviete uzplaukst tikai pēc 30, tā kā Tev vēl viss labums ir tikai priekšā! ;)

    17/05/2011 at 18:26
  • Gicha saka:

    Uh, šķiet, ka es te varbūt tāda viena, kam tuvojas tie četrdesmit! Par to četrdesmit runāšanu mani draudzenes vienmēr rāj, jo vēl jau šogad būs tikai (!) 38… vienmēr esmu teikusi, ka skaistākais vecums virs 30, tā kā, Kni, tev tiešām viss vēl priekšā. Pati arī tieši šo laiku esmu izjutusi kā lielisku un piepildītu – kad tu jau esi uzziedējusi, bet vēl ne novītusi… Pēdējos 10 gados esmu dzīvojusi ļoti piesātināti un ražīgi. Tomēr tuvojoties nākamajam desmitam, jāatzīst, ka drusku skumjas pārņem un drusku skaudība ar :)… Bet daža laba kundzīte vēl nav novītusi arī savos 60, bet tā jau ir dvēsele, kas zied… Tieši to novēlu jums visām un sev – noturēt dvēseli ziedošu, lai arī cik tas cipars liels! Un jo vairāk svecīšu, jo kūka lielāka!

    Ir viena anegdote, kur sieviete 20 gados tiek salīdzināta ar rozes ziedu, 30 – ar dzirkstošu vīnu, 40 – ar maizes klaipu un 50 – … ai, to es jums šodien neteikšu! :)
    Priekā!

    17/05/2011 at 20:36
    • Kni saka:

      Lūk, lūk, lūk! Skati nākamo sēriju. Tur par tiem burvīgajiem četrdesmit runā Si!

      17/05/2011 at 21:33

Leave a Reply