Tas varētu būt bijis pavasarī, bet tik pat labi arī ziemā. Laika kustība un ātrums dažreiz ir ļoti nenosakāms. Te bija un vairs nav. Varētu teikt, ka sen, bet kas kuram ir sen. Kādam sen noteikti ir pirms mirkļa.
Jau stāstīju, ka pagājušajā nedēļā kopā ar TinLīvu pasēdējām, papriecājāmies par darbiem un izspēlējām iepriekš sarunātu barteri. TinLīvai ziloni, man lāci.
Ticiet vai nē, bet polimērkermika mēdz būt ļoti dažāda, un tas, kas mani vienmēr aizrāvis TinLīvas darbos, ir viņas prasme imitēt materiālus un likt cilvēkam uz brīdi vai ilgāk šaubīties par to, ko viņš redz. Un šī nav glazēta keramika, nav vitrāža un nav arī metāls.
Paldies, Tin!
Ja kādam tagad liekas, ka aicnāšu vienam otru apdāvināt, tad jūs maldāties. Tieši pirms dažām dienām runājām par to, ka tā trakā apdāvināšanās ir tā, kas patiesībā bojā decembra svētkus, jo, atskatoties uz gandrīz jau aizgājušo gadu, atkal un atkal nākas secināt, ka vislabākā dāvana otram šajā trakajā laikā ir laiks, lai cik banāli tas neskanētu un lai cik no jums tikko nenopūtās “pff”. Izvēloties dāvanu, jāatceras, ka dāvināt var divējādi, proti, to, ko jums gribas, lai cilvēkam būtu (vairumā gadījumu tiek izvēlēts šis variants) un to, ko cilvēkam vajag. Ja mēs vadītos pēc tā pēdējā, iespējams, izrādītos, ka mums tik daudziem jau viss ir, un galu galā grozi, kā gribi, bet visskaistākā dāvana paliek laiks, jo tā taču mums nav nekad, vai ne?
