Kni virtuve

love yourself more

Dīcēja

Stāsts Nr.1.
Norises vieta: 6. tramvajs.

Šorīt aizgulējos, tāpēc rīta rosība bija divtik ātra. Aizpampušām acīm stāvēju pieturā un gaidīju tramvaju, kurš tālumā jau dudināja. Iekāpusi iekšā, izspraucos cauri cilvēku pūlim līdz kādam brīvākam pleķītim. Nopīkstināju etalonu, lai gan validēju skan kaut kā tā varenāk. Validēju etalonu un nostājos blakus kādai sievietei, kurai klēpī sēdēja jaunkundze. Visa iekš rozā. No cepures bumbuļa līdz zābaku purngaliem.

Jaunā dāma izrausās no mātes klēpja un uzsāka sarunu.
“Dziedāšanā… Mammu, Tu aiziesi uz Zvaigznes grāmatnīcu? Em.. mmm..” mazā stostījās un meklēja īstos vārdus, ik pa laikam iejūtoties suitu sievas tēlā, vilka “ē”. “Tur tajā grāmatnīcā.. ē.. mm.. nu.. tāds violets,” mazā turpināja stostīt laukā savu sakāmo un ar pirkstu trieca pret tramvaja griestiem, it kā norādīdama, ka šis fakts ir īpaši svarīgs: “Bet gaiši violets!” Mamma pacietīgi klausījās, kas tad īsti tajā grāmatnīcā viņai būtu jāskatās.

Tā kā mazā jaunkundze savu sakāmo bija iesākusi ar vārdu “dziedāšanā”, nodomāju, ka runa noteikti būs par kādu grāmatiņu vai burtnīcu, bet tavu pārsteigumu, kas tālāk sekoja: “Tur tāds gaiši violets penālis ar kaķīti.. Nopirksi, mammu? Nu lūdzu! Lūdzu, lūdzu, lūdzu!” Mazā skaitīja lūgšanās mantru.
Māte, savilkusi seju dziļā neizpratnē, vien noteica: “Tu ko?” :D Es iekšēji smējos. Sīkā ķērās pie citas taktikas un sāka izrādīt par mammu rūpes, norādot viņai, ka no aukstuma saplaisājusī lūpa nu asiņo. Mazā noglāstīja mammai plecu un turpināja lūdzējas mantru.

Nākamajā pieturā izkāpu, taču sīkā turpināja lūgties… lieki piebilst, ka mamma turējās pretim braši un esmu pat gatava saderēt, ka jaunkundzei “dziedāšanā” būs jāiztiek bez violetā penālīša ar kaķi.

Lai nu kā, bet šajos mirkļos pie sevis izsaku līdzjūtību vecākiem. Tādu pacietību mazo kundziņu priekšā!

Stāsts Nr.2.
Norises vieta: 2. autobuss.

Nekādi nevaru atcerēties, kā sauc to pieturu, bet zinu, ka līdz darbam vēl bija divas. Autobusā iekāpa visai ņipra vecmāmuļa ar mazmeitu, kuras pirksti šiverēja pa muti. Visas sēdvietas bija aizņemtas, tāpēc ome, kā jau riktīga kara laika dāma, ņēmās izbrīvēt vietu, kur piemesties. Uzrunājusi kādu sievieti šikā kažokā, omes seja atplauka smaidā un mazmeita jau lēca sēdēt. Tāds mazs nīlzirgs, kuram tūlīt pados gardumu. Jaunkudze jau gandrīz bija iekārtojusies, kad ome tomēr arī teicās, ka gribot sēdēt un jaunkundzei derētu pabīdīties. Visa bīdīšanās notika pieturas garumā un no vietas “izpravīta” bija ne tikai šikā dāma kažokā, bet arī kāda skolniece jau devās uz durvju pusi, tādējādi abām kareivīgajām pasažierēm atbrīvojot vēl vienu vietu. Bet kas tad tas? Ko, ko žiperīgā ome tajā brīdī teica?
“Ai, sēdiet, sēdiet, mēs tā kā tā pēc vienas pieturas kāpsim laukā!”
Jopt! Un tāpēc bija nepieciešams izmest no vietas sievieti, kas brauca tālāk? Un tāpēc bija vērts vienu pieturu kārtoties vietā, lai pēc tam nākamajā kāptu laukā? Tas ir kāds princips, vai bezkaunība?

Sīkā turpināja savu pirkstu ceļojumu pa muti.
“Nu, izrāvi zobiņu? Ne? Nu tad neaiztiec, bērnudārzā daktere izraus…”

Nopūtos, kāpu laukā un veiklā solī devos uz darbu.

Foto: http://www.whatsyourconundrum.com/parenting/is-it-okay-to-spoil-your-children

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns saka:

    :D mjā…
    mūsu lielā bosa sīkā ieskrēja vienreiz mūsu telpās ar gaisa atsvaidzinātāju, visas trīs minūtes kura viņa uzturējās tur viņa pūta ārā to atsvaidzinātāju, un menedžeris neko neteica, un mēs nemaz nedrīkstējām. Man savukārt radās neizsakāma vēlme piecelties un tai sīkai kārtīgu pļauku iesist (parasti man bērniem sist negribās, bet toreiz…), izlaistais skuķis… Un viņa var darīt ko grib, skraida kā princese pa biroju…

    01/03/2011 at 23:27
    • Kni saka:

      Tāpēc jau tā ir bosa sīkā, bet citādi, lai arī šī mazā tik uzstājīgi dīca, nedomāju, ka viņa ir izlutināta. Viņai vienkārši tobrīd likās, ka pasaule bez tā penālīša ar kaķi nav iedomājama. Ka tas ir svarīgākais, kas mammai noteikti jāizdara.

      02/03/2011 at 07:00
  • melato saka:

    Dīvaini, kāpēc priekšnieka meitai nevar aizrādīt, ka slikti metas no atsvaidzinātāja, ne jau uzbrūkoši, bet pieklājīgi. Galu galā ir cilvēki, kam tiešām ir alerģija no tādām lietām, ja ar bērnu runā, kā ar līdzvērtīgu un skaidro, pat visizlaistākajiem dažkārt pielec.
    Protams pamats nāk no ģimenes, bet arī sabiedrība, kurā aug bērns viņu veido. Pavisam vienkāršs piemērs, vecāki mazajiem māca, ka iela jāpāriet tikai pie zaļās gaismas, padomājiet, cik no jums neskrien pāri krustojumam šā un tā, redzot, ka bērni stāv un gaida? Protams, var pēc tam skaidrot, ka tante izdarīja kā nedrīkst, bet mazais jau piefiksē vienkāršu patiesību, arī tā var.

    04/03/2011 at 13:50

Leave a Reply