Divi

Es kļūstu vecāka. Patīku bērniem un dzīvniekiem. Kā runā, tām divām grupām, kuras nemānās, vai vismaz vēl nemāk mānīties.

Tajā dienā, kad man palūdza apvienot divus vienā, jau acu priekšā redzēju ainiņu, kas būtu darāms, taču neiedomājos, ka mazo ziloni izdosies izgriezt vien ar trešo reizi, tādējādi sperot vienu soli tālāk no tā, ko līdz šim biju darījusi.

Lai kā tur būtu un plašākos stāstos neizplūstot, ziloņcienītājas, ja jūs zinātu, cik tie vīrieši jūs ļoti lolo, jo tieši šis ziloņtandēms ir mans un kāda no jūsu vīriešu lolojumiem. Tagad tikai atliek sagaidīt to brīdi, kurš to izdarījis.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

19 thoughts on “Divi”

  1. Riktìgi aizkustinosi. Gluzi kà tad, kad sanák vèrot divu paaudzu pilnìgi vienàdos profilus… Un kràsa! Cik neierasta kràsa…

  2. Kāda ir bērniņa gaidībās? Ja tā, tad tā ir ĻOTI jauka dāvana no vīrieša puses. :)

  3. Lai kā es gribētu izstāstīt visu stāstu, nedrīkst. Nevar taču bojāt cilvēkam pārsteigumu. Citādi priecājos, ka jums arī patika.

  4. Eeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeee wie suuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuusssssssssssss :) Un TIK dzeltens :) Prīmā :)

      1. No worries :) Viss kārtībā. Tikko ienācu apskatīties vēl šo košumiņu, lai uzlabotu sev omu un papriecētu acis :)

        1. Viss kārtībā, es tikai iesmeju. Dažreiz domāju, kā mēs dzīvotu vēstuļu laikmetā..

          1. Tici man, tad arī vēstulē savu sajūsmu aprakstītu tieši šādi :)

          2. Nē, Tu nekad neiedomātos, ka tā var. Tās ir klaviatūras priekšrocības. Paskaties vēsturē, kur ļaudis rakstīja vēstules. Tinte noteikti bija dārgāka kā taustiņa pieturēšana šodien.

            Es tik tā ķircinos un mazliet ironizēju, jo kaut kad aizdomājos, kāds būtu rakstības stils, ja datorrakstu pārnestu uz rokrakstu. Kaut vai atceroties skolu, varu saderēt, ka pēc septiņām izsaukuma zīmēm un piecām jautājuma zīmēm (veids, kā daudzi nezin kāpēc epastos u.tml. pauž sašutumu), skolotāja pievilktu ar sarkanu klāt vēl piecas savējās, prātīgāka aprobežotos ar vienu, taču milzīgu.

            Tad vēl aizdomājos, kā lasītājs kādreiz spēja nojaust, ka rakstītājs smaida, jo esmu pārliecināta, ka smaidiņus neviens nezīmēja. Lika nojaust tekstā? Prata savu emociju paust tā?

            Treniņam esmu mēģinājusi rakstīt tekstus, lai nebūtu jāpievieno datorlaikmetu zīmes (smaidiņi, skumjās sejas, neskaitāmas jautājuma un izsaukuma zīmes, caps lock utt.). Iesaku pamēģināt. Tādam rūdītam datorrakstītājam tas nemaz nav tik viegli.

      1. pamanīju:) kādbrīdi domāju kur tas klupšanas akmens diez i, tā arī neizdomāju:)
        tepat jau vien esmu:) zvani:)

        1. Tāpēc, ka es raujos uz visām pusēm un gribu būt visur, izdarīt visu, galu galā es neesmu nekur un visu izdaru pa naktīm.

          1. piedzīvots:)
            palasīju iepriekšējos komentārus un atnāca atmiņā viktoriāniskie kursīvi, lielie sākumburti un daudzās izsaukumzīmes:) tomēr datorraksta smaidiņi dikti iet pie dūšas.

  5. Pievienojos Saulespogai. Balta skaudība. Balta.
    Bet priecājos kā cilvēki liek Tev “augt” un neliek sēdēt mierā.

Leave a Reply