Sestdienu rītos mēdzu ar pārbīli piecelties sēdus, lai turpinātu sevi biedēt un iestāstīt, ka esmu jau krietni nokavējusi darbu, turklāt, kas ir vēl jocīgāk, neviens nav zvanījis un interesējies par manu prombūtni. Tad vēl pāris satraukuma minūšu un galvā noskan atgādinājums, ka vispār līdz diviem naktī esmu lipinājusi un parastā darba dienā nekas tāds nebūtu bijis iespējams.
Pēc kāda brīža mani pārņems nākamā dīvainā sajūta, proti, viena no tām, kas saglabājusies no skolas laikiem, kad uz rūtiņu lapas uzrakstīto “ģimenes apstākļu dēļ” kāds atļāvās neierasties skolā, lai pēc tam slapstītos apkārt ar tādu kā bēgļa sajūtu. Sajūtu katikneviensmanineierauga. Tiesa gan, es neko nebastoju un viss ir pavisam likumīgi, turklāt ar vajadzīgajiem apstiprinošajiem dokumentiem zieģelēts.
Tajos rītos, kad rīti vēl tumsā tīti un lielākā daļa vēl tikai berzē miegu no acīm, nevis jau prāto, ko tādu apēdīs pusdienās, esmu pamanījusi divus vīriešus, precīzāk vienu, un pēc tam sadūšojos ieskatīties vairāk – ir arī otrs.
Katru rītu apmēram astoņos Kūkotavas logā var redzēt vienu un to pašu ainiņu. Kāds iesirms kungs, tērpies melnā, sēž pie kafijas tasītes un ar kādu sarunājas. Ilgi domāju, kas varētu būt viņa ikrīta sarunu biedrs, taču paskatīties nesadūšojos, jo, sak, nav ko ielauzties citu rītos, taču vienu rītu izdarīju izņēmumu un tomēr atskatījos. Viņam pretī sēdēja tieši tāds pats kungs gados un malkoja kafiju. Kas vēl neparastāk, viņi to dara katru darba dienas rītu, un tagad mani pārņēmusi cita doma – par ko tieši viņi spriež katru rītu, jo, lai arī es esmu pļāpa, taču pat ar vistuvākajiem draugiem ikrīta sarunai man tematu nepietiktu. Kas visā šajā man liekas lieliski, ir tas, ka viņi katru rītu izspēlē rituālu, jo nekādi citādāk to nosaukt nevarētu. Piemēram, mans rituāls jau kuro rītu ir secināt, ka kavēju, turklāt tieši tāds pats rituāls ir neko nenokavēt.
Tā tie rīti, kas tumsā tīti, paiet.
Vēlais labrīt un pavisam laicīgais – labdien!
…mjā,nenobrīnīties!:) …un ne vienmēr visam iespējams rast izskaidrojumu, un varbūt arī nevajag…paliek vieta fantāzijai- spilgtai pasaulei. …bet kādu iekšēju saviļnojumu dažkārt rada citu pamanīšana,novērošana,jo tas liek aizdomāties par sevi- kas mani tā aizķēra?kas notika?ko es atklāju?
..ko es atklāju lasot kni stāstus?spoguli un spoguļošanos.
Izlasīju šo rakstu un jau kuro reizi, lasot Tavus ierakstus, nonāku pie secinājuma, ka Tev vajadzētu rakstīt grāmatu – par visu skaisto, neparasto un par to, ko mēs ikdienā reti pamanām.
Lasītāju loks Tev plašs un domāju, ka būtu daudz cilvēku, kas gribētu izlasīt Tevis sarakstītu grāmatu.
Paldies, Daini un prieks Tevi te redzēt.
Es pat kaut kad sāku atlasīt rakstus, bet tur tāda burtnīciņa vien sanāk. Šis projekts ir atlikts uz nezināmu laiku. Varbūt līdz brīdim, kad ābeles sāks ziedēt.
Tad, cerams, ka līdz ar ābeļziedu smaržu atnāks ziņa, ka tiks izdota Kni grāmata – smaržojoša pēc tipogrāfijas un ābeļziediem!
Veiksmi! Un apsveicu ar ievākšanos jaunās telpās! ;)