Bija sajūta, ka veras jaunas domu durvis. Tāda sajūta, ka domas galvā skanēja epitetiem rotātos teikumos un burti uz mēles garšoja citādāk. Tik ļoti lasīšana atkal manī raisīja piemirstas sajūtas, piemirstu aizrautību, ar kādu nodevos kaut kam, kas nebija ziloņi. Tās bija citas durvis, kas lika saplānot laiku, pat mazliet taupīt to un izmantot lietderīgāk, nenositot vakara stundas it kā mērķīgi un tajā pašā laikā – bezmērķīgi, skatoties televīzijas pārraides, kas patiesībā nedeva man neko, kā vien padarīja prātu neasu.
Tā sajūta, ka varēju ierušināties gultā, atstutēt divus spilvenus pret sienu, ieņemt ērtāko pozu, nolikt blakus tējas krūzi, spārnoja. Tas bija kā ik vakara ielūgums uz tikšanos ar burtiem, vārdiem, teikumiem, epitetiem, pārspīlējumiem, periodisku baidīšanos un segas pavilkšanu augstāk.
Kad no rīta stāvēju pieturā un sniga sniegs, likās, ka tieši snigšanas procesu spēju raksturot kaut kā citādāk. Tieši tā, kā biju uz to skatījusies kādreiz. Vērīgāk un izjustāk. Es būru sev stāstus un domās spēlēju detektīvi, strīdējos ar izlasīto līdz brīdim, kad atkal tiku pie mielošanās ar lappusēm.
Paldies par uzmundrinājumu, paldies par tās dienas sapurināšanu un iedrošināšanu. Dažkārt nemaz nevajag daudz, pietiek tikai ar to, ka ir vismaz viens, kas tic.
Tev tic.
Skaisti uzrakstīts!
P.S. – Starp citu, runājot par Tavu sadalu “Kni runā ar sevi”, varu vien piebilst tik vienu nezināmā autora citātu -> “Vientulība ir varenas jūtas, tas apvieno miljonus…” :)
Paldies, Mēnessmeitēn! Siltu dienu Tev!
Kni, nekas mani tā neiepriecina šodien kā šis ierkasts! Man prieks, ka esi atguvusi kaut ko burvīgu un netveramu ;)
Paldies, Liene!