Kni virtuve

love yourself more

Dzīres pēc īres #2

Apmēram pirms gada sēdējām virtuvē, iespējams, ka ēdām rasolu un gaisā virmoja doma par to, ka vajadzētu tādu vietu, kur, atmetot visus smalkumus, dotu vienkāršas lietas, pirmkārt, jau rasolu. Iespējams, pie sienām būtu flīzes, bet logo būtu vīna pudele un pret to atsliets katliņš ar pagarāku rokturi, kas veidotu burtu “R”. Jā, es toreiz uzzīmēju tieši tādu. Tik ilgi virpinājām to domu, ka tā arī palika doma, bet tikmēr kāds cits smalkā rajonā iekārtoja istabu krāsainā samtā, vietu nosauca jau pieminētajā vārdā un galdā blakus šim ēdienam cēla arī citus, it kā parastos ēdienus, kurus drīzāk apzīmēt ar vārdu – mājas. Padomju laika nostalģijai būtu jāvalda. Lai būtu.

Foto: facebook.com/cafe.rasols

Foto: facebook.com/cafe.rasols

Akurāt pirms divām nedēļām sarunāta tikšanās iesākās ar to, ka noskatītā vakariņu vieta šobrīd piedzīvo remontu. Lai būtu #2. Ir taču citas. No divām, kuras saņēmušas sākotnējo klasifikāciju „nav būts”, tas gods tiek Rasolam – kafejnīca, kurai mūsos būtu jāmodina sen piedzīvotas garšu sajūtas.

Kamēr atbrīvojamies no virsdrēbēm, viesmīlis uz noskatītā galdiņa noliek ēdienkartes – ar melnu flomasteru aprakstītos zeltīta papīra apļus. Ļoti interesants kūku paliktnīšu pielietojuma veids. Jāsaka uzreiz, vietai nepiestāv. Rokraksts ar glītumu neizceļas un vietām burti nolēmuši pamazām sākt nozust. Ja interjers šķiet nostrādāts, pat ja ir pilnīga eklektika un tur sabāzsts viss, tad ēdnienkartes izskats ir pirmā paviršība. Pat nolaidība. Ja ēdienkarte tā mēdz mainīties, tad es ieteiktu kādām čaklākām rokām to sagatavot datorrakstā un izdrukāt. Ja tik ļoti kārojas to zeltu, tad tik pat labi izdrukāto var izgriezt apļa formā un pie paliktnīša piespraust ar apzeltītu knaģi.

Ēdienkarte, kā jau solīts, piedāvā visu „sveika, padomija!” arsenālu, kas sākas ar rasolu, kuram pretī pievilkts cipars 7, turpinot ar reņģītēm, dienas zupu (kas šajā gadījumā ir soļanka), ceptiem kartupeļiem ar siļķi un biezpienu, kaut kur pavīd arī bute un finālā saldais, kuram uzmanību tā arī nepievēršam.

Pēdējā laika paradums ir ievērtēt vietu pēc zupām. Ja Skolas ielā gan Vest Rīga, gan Mazā Kaņepe, kā arī Tērbatas ielas Hačapuri šo eksāmenu iztur uz izcili (garša, daudzums, pasniegšanas veids, cena), tad šī zupa saņem plusu tikai par garšu. Visu laiku nepamet sajūta, ka man priekšā nolikta ierindas ēdnīcas ēdienkarte, taču par to, ka šo ēdnīcas ēdienkarti varu skatīt atsēdusies samtainā dīvānā, jāpiemaksā.

Vēl svētdien, klīstot pa piemājas Rimi, prātā nozib doma par siļķi, bet tur arī tā paliek, savukārt te ar melnu uz zelta neglītā rokrakstā rakstīts: cepti kartupeļi, siļķe un biezpiens. Der. Cepiet! Kad kuņģis iesildīts ar zupu, priekšā noklājas šķīvis ar ripiņās grieztiem kartupeļiem (patiesībā, tur varētu sanākt viens kartupelis), puslokā izkārtotiem siļķes filejas gabaliņiem un to visu papildina biezpiens, kurš iekārtojies atsevišķā trauciņā. It kā tā jau spīduma nebūtu gana, no trauciņa pretim lūkojas koka iesmiņš ar spīguļojošu palmu. Franciski tas skanētu: le wtfque? Otro izbrīnu rada bagātīgais diļļojums. Iedomājieties, atnāk divi ļaudis uz pirmo tikšanos un pieēd pilnus zobus ar dillēm, tā arī viens otram nepasmaidot. Nē, nopietni. Nē. Kā lasīju miniatūrajās preses relīzēs/ziņās par šo vietu, tad melns uz balta bija teikts šis: “..tā kā tas ir klusais centrs, tad nepieciešams organizēt, lai ārzemnieki dienas laikā var nogaršot padomju laika rasolu un īstu auksto zupu vai, piemēram, debesmannā.”

Tagad atgriezīsimies pie dillēm. Es nezinu nevienu ārzemnieku, kurš saprastu to mūsu apmātību ar šo zaļumu. Tiešām. Vēlreiz nē.

Šajā sakarā man ir stāsts par vietu, kura pavisam uz neko nepretendē. Hamburga, nakts un Reperbānis. Turku ēstuves un tā saucamā kuņģa zupa. Kā iedomājos, tā mute pilna ar siekalām. Viņi šo kutelīgo zaļumu jautājumu atrisinājuši vienkārši, zupai līdzi dodot lociņlakstu. Tieši tā, gribi piekost klāt, piekod, negribi – nekod. Nekādu mulsinošo brīžu.

Saldo rosinu ēst citur, jo šķiet, ka šai vietai būs gana. Divi apēstie ēdieni patiesībā tik ļoti kontrastē viens ar otru, ka kaut ko vēl likt pa virsu būtu noziegums.

Visu šo rezumējot, jāsaka, ka atrašanās vieta ir laba, doma arī, taču pagaidām eklektiskais, bet pietiekami glītais interjers ir arī viss. Tāda sajūta, ka kastīte ir iesaiņota skaisti, bet tajā iekšā nekā nav. Ja nu vienīgi patīkami laipns un neuzbāzīgs viesmīlis. Ja šis būtu kaut kāds kulinārais konkurss, kurā pasniegtu karotītes, tad es visas atdotu viesmīlim.

Atzīšos, pirmajās piecās minūtēs un vēl tajās dažās, kad rokās paņēmu ēdienkarti, man gribējās laisties projām. Par laimi ir cilvēki, ar kuriem var kaut uz pasaules malu, pat ja tā mala izrādās Strēlnieku ielā.

Visādi citādi, noteikti izmēģiniet. Varbūt tas tikai tā mums gadījās vienoties dziesmā un vietu raksturot ar vārdiem: jocīga.

Adrese: Strēlnieku iela 9
Darba laiks:
P – C: 11:00 – 22:00
P: 11:00 – 1:00
S: 11:00 – 23:00
Sv: 11:00 – 21:00

P.S. To svecīti glītajā tualetē gan nededziniet. Nav taču jāatgādina, kā La Rocca nodega, ne?

P.S.2. Ja nu nav sanācis, tad par iepriekšējām dzīrēm var lasīt TE (pirms īres) un TE (pēc īres #1).

Atvilktne: Kni.ēd
  • vi saka:

    Ha! Tevis uzburtā ainiņa tik perfekti atgādina padomijas gala ēstuvi ar visu to zeltu un palmām :D smaidīgi

    29/10/2014 at 12:21
    • Kni saka:

      Vizuāli jau vieta pievilcīga un mājīga, tikai pie tā satura gan jāpiestrādā, vai arī jālaiž lejā cena.

      Ja runā vēl par ēdienkarti, tad bija arī tomāti želejā. Šajā sakarā ieteiktu no vismaz trīs draugiem, kuriem, piemēram, mamma nodarbojas ar produktu konservēšanu, šāda tipa tomātus uz provi. Nopietni, sagriezt cherry tomātiņus, noimitēt to konservēšanu ir absolūts “nē”. Tur vajag to kārtainību, to sīpolu, to glanci. Skumji, bet tā katru no ēdieniem varētu nokritizēt. Tas ir tas, ko no bērnības zina gandrīz katrs, turklāt ir naivi cerēt, ka nesalīdzinās. Jāstrādā, ir potenciāls.

      29/10/2014 at 17:58
  • Mēnessmeitēns saka:

    Īstenībā pirmais raksts šo gadu laikā, kurš it nemaz nesavilka manas lūpas uz pasmaidīšanu, vairāk atgādināja recenzīju vietai, kura ir atvērusies blakus Tava iedomātā krustēva (pieņemsim pavāra) restorānam. :/

    29/10/2014 at 23:20
    • Kni saka:

      Te tomēr jāsaliek lietas pa plauktiņiem.

      Ja esi lasījusi iepriekšējos divus ierakstus, tad tieši tā arī tas ir domāts. Es eju, ēdu, vērtēju, iesaku un izsaku savas domas, tieši tāpat kā Tu mēdz braukt, ceļot, vērtēt, kritizēt. Tieši tāpat kā citi lasa grāmatas, es “lasu” kafejnīcas. Un šim rakstam nebija jāsavelk Tavas lūpas smaidā. Te nevienam tādam nav jābūt, jo katrs pats izvēlas to savu sajūtu un katram pašam ir tiesības izvēlēties, kā uz ko reaģēt. Man nav nevienam jāizpatīk un nav jālej cukurs tur, kur tā nav. Šajā sadaļā būs sava veida recenzijas un dažas noteikti būs arī “mana iedomātā krusttēva” restorānam kaimiņos. Nepatika, ko man darīt?

      Šajā sakarā par vietām iesaku palasīt šos divus:
      http://rigasgarsas.tumblr.com/
      http://meklejotpriekus.blogspot.com/search/label/общепит

      29/10/2014 at 23:30
      • arieta par interjeriem saka:

        Nezin, nezin. Man vienmēr patīk lasīt tās recenzijas, kurās ir mazāk medus un vairāk sinepju. Šajā, uzskatu, varēja just nevis nopelšanu bez iedziļināšanās, bet gan pamatotu norādīšanu uz vājajām vietām. Tas tak viss piederas pie lietas. Gluži kā Freiberga recenzija par Gaujas “Izlaiduma gadu” – ja reiz saka, ko domā, tad necenšas neko mīkstināt, bet raksta tieši to, ko domā. Kāda būtu jēga no izlikšanās? Un variants kādu nopelt tādēļ, lai kādu citu atkal celtu saulītē – ko tādu es savā prātā vispār nekad pat neiedomātos.

        Man vispār diezgan līdzīgi izgāja, tikai citā vietā Rīgā – Spīķeros, restorānā “Dārzs”. Tieši tāpat -smuks papīrītis, bet iekšā – čuš! Par tādām vietām jārunā, lai cilvēkiem nav jāviļas :). Vai arī tad tieši otrādi – ej vakariņās un zini, ka būs slikti, bet gribi tikai pārbaudīt, cik tieši slikti būs Tev :).

        29/10/2014 at 23:48
        • Kni saka:

          Paldies par atgādinājumu Freiberga recenzijas sakarā. Saglabāju brīvbrīdim, bet biju paspējusi jau piemirst. Ieintriģēji.

          Pa dienu sanāca saruna ar Unu, kura savulaik mēdza rakstīt, taču šobrīd to vairs nedara. Kas svarīgi, viņa pamanās daudz ceļot. Viņas novērojums ir tāds, ka pie mums pieņemts sākumā milzu naudu iegāzt interjerā un dizainā (bez uzbraucieniem Tavai jomai) un tikai pēc tam meklēt pavāru. Ārpus mūsu valsts robežām savukārt viss ir pretēji, proti, kaut pie vienkāršām mēbelēm, vienkāršās telpās, bet uzsvars ir uz ēdienu.

          Es nevaru viņai nepiekrist. Viens tāds piemērs noteikti ir Berlīnes labākā suši vieta, kura izskatās pēc ēdnīcas. Tieši tā, nevis kā pie mums pufīgie krēsli, tumšās, intīmo gaisotni radošās sienas, bet gan parasta, milzīga telpa, ar parastiem galdiem un flīzētām sienām.

          Mūsu platuma grādos diemžēl izskats iet pa priekšu saturam.
          Par Tevis pieminēto vietu “Dārzs” twitterī klīst stāsti un bildes.

          30/10/2014 at 00:06
          • arieta par interjeriem saka:

            Kaut kā tai brīdī biju ļoti iespringusi uz smukas! (ar uzsvaru tieši uz to ārējo) vakariņu vietas atrašanu draudzenei dizainerei, ka muļķīgā kārtā pieļāvu, ka, ja jau tāda nauda izgāzta par telpu noformējumu, gan jau tas saturs neatpaliek, jo kā gan citādi viņi spētu atpelnīt ieguldīto. Un twitterī neko aizdomīgu nebiju manījusi, tikai pēc tam dzirdēju, ka iekš FB viss jau sen esot bijis pateikts,

            Man šķiet, ka mums tas čaukstīgais konfekšu papīrītis ir tik svarīgs tamdēļ, ka vēsture. Tamdēļ, ka gadu desmitus pavadījām aiz tā dzelzs priekškara, absolūtā inovāciju un estētisko baudījumu badā. Tagad mums jāpaspēj izdzīvot, aptaustīt un pieredzēt viss, ko pa to laika periodu esam palaiduši garām. Kā arī, protams, mēs esam ārišķīgi, mums patīk dižoties. Kurš vidusmēra latvietis gan dosies iekšā šaubīga paskata iestādē, ja vien tā nebūs izreklamēta kā labākā suši/ šašlika/ zupu vieta? Retais. Un tā nu tās “nesmukās” vietas ar sakarīgo saturu mazliet iznīkst. Varētu teikt, ka tie, kam ir saturs, nezina, kas ir mārketings. Tie, kam tās kvalitātes trūkst, tik to vien sajēdz kā reklamēties, bet neaizdomājas, ka daudz lētāk un izdevīgāk būtu vienkārši noalgot labu pavāru :).

            Un tā nu sanāk, ka tas saturs, tā būtība ēdināšanas iestādēm noslīd otrajā vietā. Tāpēc jau ir tā, ka atveras aizvien jaunas un jaunas vietas, bet tās, kurām būtu vērts palikt, var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.

            30/10/2014 at 00:35
      • Mēnessmeitēns saka:

        Nesaprotu, kāpēc Tu tik asi uztvēri manu komentāru. Vienkārši tieši šis ieraksts kaut kā atšķirās no iepriekšējiem Taviem ierakstiem, šāda veida ierakstiem, Tu vienmēr kaut kā gaumīgi pajokoji, ironizēji vai pasmējies. Bet šeit vis bija bez maz vai “Fui, pē…” .
        Es saprotu, ka ne viss Tev patiks, pietam cilvēks par naudu grib saņemt to, par ko maksā, bet šķita, ka tieši šī vieta uzkāpa uz varžacīm Tev nelaikā.

        30/10/2014 at 00:15
        • Kni saka:

          Es neuztvēru to asi, man tas drīzāk likās tāds tipiski sievišķīgs. No sērijas: Kni, Tev vienkārši skauž. “Fui, pē..” saka neaudzināti cilvēki, bet es atļāvos norādīt to, kas tieši man nepatika, turklāt cenšoties dot ierosinājumus, kas sitāciju varētu labot. To savukārt sauc par konstruktīvu kritiku. Tu pārāk daudz iztēlojies manas atbildes audio versiju ;) Skaidrs, ka atšķirās, jo tas raisīja atšķirīgas sajūtas. Es neredzu jēgu rakstīt šeit, ja man visu laiku jāraksta vienādi. Es nerakstu te preses relīzes. Saproti? ;)

          Viss bija laikā. Man bija brīnišķīga kompānija. Pilnīgi nekas tieši šādā veidolā manas domas nemainītu. Nekas.

          30/10/2014 at 00:22

Leave a Reply