Kni virtuve

love yourself more

Epizodes, kuras visticamākais, nekad nesapratīšu

Parasti viņas ir gados un biedrojas pa divi. Kāri dzer tēju un ēd kūkas.
Taču ir kaut kas tāds, pēc kā viņas varēs atpazīt tad, ja kafejnīca būs stāvgrūdām pilna.
Vienmēr esmu domājusi, vai beretes atstāšana galvā, kā arī šalles nenoņemšana tējas dzeršanas un kūkēšanas procesam piešķir kādu īpašu gaisotni, vai arī neļauj siltajam, tikko iedzertajam šķidrumam tik ātri izgarot. Ik reizi, kad redzu kādu no viņām, domāju, kur slēpjas tas vadmotīvs, precīzāk, aizture novilkt cepuri telpās un atstāt to tieši tur, kur atstāts mētelis. Tad vēl iedomājos, ka iespējams kundzēm kas slēpjams, bet, vai tad ejot uz kūkēšanas pasākumu ar draudzeni, grūti uztaisīt frizūri, vai vismaz izmazgāt matus.. ja nu tas ir iemesls. Nesaprotu.

Viņi runā vienā runāšanā. Vienalga, vai tā ir rinda, vai jau pie kases, bet viņi nebeidz vārīties un ar savām runām izklaidēt ne tikai pārdevēju vai kasieri, bet arī pārējos apkārt esošos. Viņi parasti pērk alkoholu un rada sajūtu, ka viņu pļurkstēšana ir kā tāds māņu manevrs, lai novērstu uzmanību no pirkuma. It kā tā runāšana būtu kauna aizmālēšanas pasākums, jo tad visi būs tik pārņemti ar vervelēšanu, ka neviens nepievērsīs uzmanību tam, ka četros pēcpusdienā vai vēl labāk – deviņos no rīta, pļāpa nopērk litru. Nesaprotu.

Vai arī Tev ir kāda epizode, kuru īsti nesaproti?

Atvilktne: Kni.nieki
  • Linda saka:

    Par berešu jautājumu – šito zinu no mammas. Jo apakšā frizūra ir sabojājusies (vai nemazgāti mati)… vai arī problēmas bez spoguļa palīdzības pēc tam atkal to ceputri uzdabūt galvā – tā lai “smuki” stāv :D un ja jau berete, tad arī šalle lai paliek (kas, protams, ir saskaņotas).

    par neizprotamo – dažreiz iedomājos par ko citu. Vai tas, ko esmu iedomājusies saprotam, patiešām tā arī ir?

    15/02/2012 at 18:38
  • Elīna saka:

    Nesaprotu tos, kuri sabiedriskajā transportā pa telefonu skaļā balsī risina savas privātās dzīves nebūšanas, vai dižojas ar izdzerto grādīgo dzērienu daudzumu un lietām, kas sastrādātas. Pusaudžus vēl varētu saprast – tāds vecums, bet pieaugušus cilvēkus, kuri tā dara – nesaprotu.
    Un, tuvojoties pavasara/vasaras sezonai, nudien laikam nekad nesapratīšu tos vīriešus, kuriem tik ļoti labpatīk vilkt, manuprāt, vienu no briesmīgākajiem salikumiem – šorti+zandales+zeķes garumā krietni pāri potītēm.

    15/02/2012 at 18:47
  • Signe saka:

    Par to pirmo epizodi. Pēc maniem novērojumiem tas ir tāds slāvisks ieradums. Kad man bija 13, īrēju istabu pie vienas šādas sievietes. Saukšu viņu par Tatjanu. Tatjana bija tikai pusmūžā (ap 40), bet vienmēr aptuveni 10-15 min pirms mēteļa uzvilkšanas un iziešanas no mājas, jau bija uzlikusi galvā cepuri un ap kaklu aptinusi šalli. Tas pats, tikai pretējā virzienā, atkārtojās, kad viņa nāca mājās. Mētelis novilkts, bet vismaz padsmit minūtes viņa šiverējās – kārtoja plauktos pirkumus vai apskatīja atsūtītos rēķinus – ar cepuri galvā un šalli ap kaklu. Jāpiebilst, ka viņai nebija ko slēpt – mati un pati vienmēr kārtībā. Tā arī nesaņēmos pajautāt, kāpēc viņa tā dara un vai galva nesasvīst, pa dzīvokli cepurē staigājot.

    Tas, ko es nesaprotu, ir pāri, kuri aiziet kopīgi papusdienot vai pavakariņot, pasūta ēdienu, un… izvelk savus IPhone vai IPad un pilnībā pazūd ciparu tehnoloģiju pasaulē tā vietā, lai parunātos.

    Vēl viena lieta, ko es ne tikai nesaprotu, bet kura manī izraisa par sašutumu ir tie cilvēki, kuri ir aizgājuši uz teātri/koncertu/filmu/…, un, sajutuši, ka drīz būs pasākuma beigas, sāk dīdīties, grozīties un, kā man šķiet, apsver labāko stratēģiju, kā pirmajiem tikt prom. Priekškars aizveras, skan pēdējais akords, un šie cilvēki jau ir kājās un traucas uz izeju – ka tik pirmie, ka tik ātrāk dabūtu savus mēteļus, ka tik ātrāk tiktu uz mašīnu/sabiedrisko. Es nezinu, kurp viņi tā steidzas un kāpēc to dara, bet manā skatījumā tā ir necieņas izrādīšana. Gan pret tiem, kuri atnākuši baudīt mākslu, gan pret tiem, kuri šo mākslu ir radījuši. Nesaprotu.

    15/02/2012 at 18:57
    • Kni saka:

      Ļoti patika Tatjanas stāsts, jo lieliski uzbūru to ainiņu un spēju iztēloties, kā tas iskatās.

      Par filmām un kinoteātriem – pilnīgi piekrītu. Ja vien pēdējais autobuss nav 23, tad šo es arī nesaprotu. Un nesaprotu arī to, kā var kinoteātrī, piemēram, filmas laikā telefonā čatot. Man traucē tā sūda gaisma, kas blakussēdētājai acīmrezot sagādā baudu. Vēl nesaprotu cilvēkus, kas uz kino nāk izrunāties. Tak ejiet kafejnīcā pasēdēt un parunājieties. Basta.

      16/02/2012 at 07:13
    • Tincii saka:

      +1 visam, ko Signe pateikusi.

      16/02/2012 at 12:50
  • Laila saka:

    Man traucē tie runātāji un komentētāji teātrī. Vēl pavisam svaigas atmiņas no nesen apmeklētas izrādes, kad divas aizmugurē sēdošas jaunkundzes, pie katras jauna aktiera parādīšanās pajautāja viena otrai: kas tas tāds?, vai arī pakomentēja uz izrādes notiekošo. Tiešām jau pie izrādes beigām gribējās pajautāt, vai nevar savus iespaidus apspriest pēc izrādes.

    Vēl es nevaru saprast, kāpēc modinātājs jāliek 20 min pirms celšanās, ja to laiku varētu pavadīt kvalitatīvā miegā.

    16/02/2012 at 09:17
    • Kni saka:

      Gribēju jau vakardien atbildēt par to modinātāju, bet aizmirsu.
      Es tā daru, turklāt bieži vien starp pirmo un otro modinātāja skanēšanas reizi ir pusstunda. Viss atkarīgs, cik ļoti iespējams pagulēt ilgāk. Kvalitatīva miega tur vairs nav, jo miegs no rītiem ir trausls. Es guļu darba dienas ne vairāk kā sešas stundas un modinātāja spēlēs spēlēju, lai varētu lēnām un vieglāk pamosties. Nevis tajā brīdī, kad noskan modinātājs pirmo reizi, pielecot kājās stavus, bet lēnām.. tieši tās pusstundas vai to divdesmit minūšu garumā.

      17/02/2012 at 06:43
  • Antuanete saka:

    Es nemēdzu nosodīt tos, kas skrien prom pēc teātra izrādes, jo visai iespējams, ka tie ir cilvēki, kas nedzīvo Rīgā. Pēdējie sabiedriskā transporta reisi vairumā gadījumu ir tādos laikos, ka knapi var paspēt no izrādes ielekt autobusā.

    Es daudz ko nesaprotu no tā, ko dara citi cilvēki (respektīvi, man daudz kas liekas muļķīgs, nevajadzīgs un smieklīgs), bet pēdējā laikā atturos izteikt komentārus – galu galā, tieši tādus pašus varētu izteikt par mani tie, kas no mana skatpunkta ir tie smieklīgie un muļķīgie.

    16/02/2012 at 10:12
  • Inga saka:

    Man grūti saprast tos, kuri visu laiku dzīvo troksnī (ipod un viss cits, kas uz ausīm). Reizēm šķiet, ka cilvēs tā palaiž dzīvi garām vai pat kļūst bīstams (velosipēdists).

    16/02/2012 at 14:34
    • Kni saka:

      Par to troksni ir tā: par riteņbraucējiem piekrītu, jo tas patiesībā ir bīstami, bet es savulaik speciāli no brāļa paņēmu lielās austinas un aiznesu uz darbu, jo tas ir vienīgais veids, kā atslēgties no pārējiem, kas rada vēl lielāku troksni. Es nevaru koncentrēties un padomāt, ja dzirdu, kā blakus telpā runa, smejas, apspriež kaut ko. Man tas traucē. Zinu, ka viena mana kolēģe dara tieši tāpat, proti, mēs tajā otrajā troksnī, kuru rada citi, nevaram pastrādāt.

      17/02/2012 at 06:46
  • jaunkundzegrieta saka:

    a) Tie, kas neapsēžas savās nopirktajās vietās, bet, kur iepatīkas, tā kā es bieži kavēju, tad pa pustumsu iekš kīnõ jācīnās, kur atrast vietu apsēsties, vai starppilsētu autobusos vispār, lai dabūtu apsēsties;
    b) Liekie mati, liekie nagi, pieliktās skropstas, uzpumpētās lūpas un pupi tuvplānā man uzdzen nepatikas drebuļus, lai katrs dara, kā tam tīk, bet no šīs nepaskaidrojamās nepatikas nevaru atbrīvoties;
    c) Izlaisti bērni kafejnīcās. Nu ja vecāki neprot tikt galā ar savu VISVIENĪGO BRĪNIŠĶĪGO izlaisto pēcnācēju, tad nav staipīt visur līdz un bojāt citiem sarunas un atmosfēru.

    P.S. Es esmu tā, kas kīnõ un teātros skaļi smejas un blakussēdētājam ausī čukst viskādus komentārus, mans draugs, māsas un draudzenes jau pieradušas, cenšos svešus netraucēt, bet gan jau ka šie ko mana :D

    16/02/2012 at 14:45
    • Kni saka:

      Tā, Grieča! Tad Tu esi tā, par kuriem es parasti domāju, ka viņiem vajadzētu aizliegt nākt uz kino un uz teātri :D Skaļi smieties jau neviens nav aizliedzis, galvenais, ka ir par ko.. bet komentāri gan citiem traucē.

      Pēdējo reizi, kad biju kino, (tas gan par citu traucētājtēmu) tur pat blakus sēdēja dāma, kas visu laiku ņēmās ap savu telefonu. Teikšu godīgi, es knapi valdījos, lai neuzsistu viņai pa viņas smārtfōnu. Jā, manuprāt, tādiem cilvēkiem kino jāskatās mājās.

      16/02/2012 at 19:08

Leave a Reply