Kni virtuve

love yourself more

Es negribu plukš

„Ziniet, dakter, es šai procedūrai visu dienu gatavojos,” noteicu mazliet smīnot, lai apslēptu nepatīkamo sajūtu, kura man asociējās ar to krēslu.
„Bet nekas, es sakodīšu zobus un cietīšos,” nu kopā ar mani smejas arī zobārste, pie kuras pieteicos pagājušajā nedēļā dēļ jutīgā zoba. Zināju jau, ka iemeties kariess un nekas mani vairs neglābs no tā urbja.
„Poti?”
„Nē, dakter, ko jūs. Es taču teicu, ka sakodīšu zobus un cietīšos.”
Tieku salīdzināta ar kādu četrgadīgu dāmu, kas bijusi tur pirms kāda laika. Esot braši turējusies bez anestezējošās potes, tik vien palūgusi uz smaganām uzsmērēt „to saldo zapti” :D Nezinu, kas tas tāds ir par līdzekli, bet mazajai garšo.

Mana nepatika pret to poti slēpjas nepatīkamajā faktā, kas sagaida pēc tam. Liekas, ka lūpas nu ir kā kārtīgai afro sievietei un, ja ne tā, tad noteikti kā balons. Nejūtīgs balons, pa kuru var bakstīt ar pirkstu un sajusties, it kā pie sejas būtu piešūts milzīgs spilvens. Vairoties šīs sajūtas, biju nolēmusi paciest sāpes, ja tādas arī būs.

Atceros to reizi, kad tika likvidēts pirmais caurums, kas iemitinājies zobā. Man bija astoņpadsmit gadu un par zobārstiem neko daudz nezināju. Piena zobi bērnībā tika izrauti pašu spēkiem, kā jau visi bērni to darījuši, un ar zobu caurumgrauzi nebija nācies tikties. Laikam viss noslēpums zobupastā „Dzintariņš”.

Atgriežoties pie šodienas procedūras, daktere pastāstīja, ka jau pieminētā četrus gadus vecā jaunkundze, pēc izurbtā cauruma „apspirtošanas” (vai ko viņi tur dara..), bija paziņojusi: „Dakter, jūs man mutē lejat šņabi. Jūs nezināt, ka es esmu bērns?” :D

Galu galā viss notiek tik ātri, ka i nepaspēju ievaidēties vai baigi sarauties sāpēs. Lieta darīta, zobs salabots un, kā saņemtajā īsziņā rakstīts, tagad pēc varonīgas turēšanās esmu pelnījusi ko garšīgu :D

Pievienotā bilde man riebjas :D Laimīgais pāris un zobubirste.. jē, rait, veseli zobi tā staigā ar zobubirsti roku rokā.. Veseli zobi dzīvo mutē. Labāk dziesma no vakarvakara. Nekāda Noras fane es neesmu, bet šī vesija man tīk.

Labu miegu un atcerieties par Tigu!
Palīdzēsim viņai atrast mājas.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Laura saka:

    es zinu saldo zapti, to man ārsts pasmērē, lai nejūtu šprices dūrienu :D

    17/08/2010 at 21:06

Leave a Reply