Kni virtuve

love yourself more

Ēst! Barselona VI

Ēst ir manā dabā.
Katru reizi, kad nonāku svešā zemē, vienmēr atceros, kā savulaik teicu, ka nekur citur nevarētu dzīvot, jo man tur nebūtu ko ēst. Nezinu, kādi tolaik bija mani kritēriji un vai rupjmaizes neesamība citās zemēs man kaut kā sāpēja, bet jo vairāk ceļoju, jo vairāk atklāju, ka citās zemēs ir ko ēst, turklāt – daudz.

Barselona nebija nekāds izņēmums. Dažu minūšu attālumā no mājām bija visnotaļ zināma un populāra maiznīca Baluard, pie kuras no rītiem sastājās cienījama rinda, kura runāja dažādās mēlēs. Visādu tautību ļaudis, kas maskējās par spāņiem esam. Pārbēdzēji. To dažu dienu laikā pamanījos kaut kādā spāņu valodā pajautāt to, ko vēlos un skaisti par saņemto pateikt paldies.

Pat ja visas nelaimes no salīdzināšanas, jāteic, ka smalkmaizītēm Hamburgā un Barselonā ir viena kopīga un viena atšķirīga iezīme. Abās pilsētās tās ir dārgas (ja salīdzina ar Rīgu). Lai uzresnētu, ir jābūt naudīgam. Savukārt atšķirīgā iezīme – Barselonā tās vismaz ir garšīgas.

[Foto ar smaidīgām maiznīcas dāmām. Nelielo veikaliņu piepildījis cilvēku pūlis. Ik pa laikam atskan “hola!” un dažādu maizīšu nosaukumi.]

Foto nav, jo manī joprojām mīt savāda sajūta, kura neļauj bildēt visur, kur vien pagadās un kur ienāk prātā.

Nezinu, vai tas ļoti intensīvās kustēšanās rezultātā, bet visa brauciena laikā sāta sajūtu jutu tikai vienu vienīgu reizi. Visu pārējo laiku bija sajūta, ka vēders ir kaut kāds bezgalīgs tilpums, kuru nav iespējams piepildīt un kur viss pazūd, nekur nepiezemējoties. Kā caurā maisā kaut ko bērt. Nebeidzama bada sajūta. Nelīdzēja ne silti dzērieni, ne tapas, ne paeljas. Nekas.

Savādais vakariņu laiks

Normāls vakariņu laiks pie mums skaitās seši/septiņi, savukārt tur manam kuņģim nācās piedzīvot izbrīnu, proti, tas ir kā ēst dos tikai no astoņiem? Tas ir kā viss vēl ir ciet?

Kā zināt, ka tā vieta, uz kuru grasāties iet, ir laba? Tur ir cilvēki. Ja ļoti laba, tad pirms atvēršanas ļaudis stāv rindā, lai vispār tiktu iekšā. Can Maño ir ģimenes restorāns, kurš ir atvērts konkrētos laikos. Trīs reizes dienā konkrētās stundās. Vakariņās var nākt no astoņiem. Lai tiktu pie galdiņa, jānāk drusku ātrāk un jāpastāv rindā.
Ēdiens ir vienkāršs, bet ļoti gards un svaigs. Uz galda tiek noklāts papīra paliktnis, izdalīti šķīvji un galda piederumi. Mazliet jāpiestrādā pašiem. Viesmīlis dungojot izdala ēdienkartes, un pavisam drīz abas telpas ir pilnas.

Kaut kādā brīdī uzrodas dziedoši romi, kuri, it kā šarmējot, ar akordeona un trompetes palīdzību cer no apmeklētājiem izpūst kādu eiro.

Nē, šajā vietā nav to pārsmalkumu, kurus parasti redzēsiet Rīgā. Te ir tas, par ko vienmēr domāju, mājās esot. Par to, cik ļoti pie mums sākumā domā par to, kur dos ēst un cik otršķirīgi ir tas, ko dos. Te ēdiens, ne jaunākais dizaina galds ir karalis. Svaigas sardīnes (lielās un maziņās, kas ir viņu specialitāte) un citas zivis, kalmāri, pašgatavoti frī kartupeļi, svaigi salāti un sasodīti gardi saldie.

Adrese: Carrer del Baluard, 12, Barselona.

Ja vien nelūkosiet pēc smalkiem restorāniem, tad labākajās vietās būs metāla galdi, vienkāršas telpas bez visādiem ši-ši un tur būs daudz cilvēku. Sliktā vietā cilvēki nedrūzmējas.

P.S. Ja apmeklēsiet Barselonetas rajonu, tad iesaku paviesoties picērijā NAP Mar. Adrese: Carrer de Baluard, 69.

Lai sātīgi!

Atvilktne: Kni.ēd, Kni.stāsts

Leave a Reply