Vēl viena burvīga ēka pilsētā ir atvērta, precīzāk, puspavērta. Tik un tā apsveicu, lai arī pavisam vaļā būs maijā. Ceturtajā.
Šobrīd ir tā sajūta, it kā ietu lūkot dzīvokli. Daudzi ietu lūkot. Nav ne mēbeļu, ne gleznu, ne ziedu vāzīšu, nekā. Viss vēl neapdzīvots, bet tik un tā jau mazliet dzīvs. Tūkstošiem soļu pierībināts, bērnu smieklu piepildīts. Vēlāk klusāks un ar daudziem jauniem skatu punktiem.
Atstāšu jums dažas pastkartes. Kārdinājumam aiziet pašiem. Vēl ir iespējams.
14., 15., 16. decembrī, 15. decembrī no 14.00 līdz 19.00. Ēku slēdz 18.30, tāpēc neejiet pašā pēdējā brīdī. Tas prieks var aiziet gar degunu, precīzāk, aizvērties tieši deguna galā.
“Es te būšu,” saka glezna.
Nokāpt pazemē, kur jaunā izstāžu zāle. Plašas telpas, jaunas iespējas. Jaunais brīnišķīgi grasās sadzīvot ar veco. Kā līdzīgi.
Kāpt augstāk un palūkot, ko griesti rāda. Vasarā uz kleitām cits skats.
Uzkāpt augstāk, kur kādreiz vien baloži pa ovālajiem logiem Rīgu skatīja. Uzkāpt augšā.
Palūkoties lejup. Ieraudzīt visu no jauna. No cita skatu punkta. Izbaudīt to, cik neskarta atstāta iepriekšējā vide. Ja arī skarta, tad tikai tik, lai to uzlabotu. Jaunais ar cieņu pret veco, nemēģinot to pārlekt augumā.
Ļaut ēkai, kokiem un pašiem spoguļoties.
Atklājumiem bagātu nedēļu!
Ļoti smukas bildes, kas tiešām iedveso uz muzeja apmeklēšanu. Šodien braucot garām varēja redzēt samēra garas rindas no studentiem un skolniekiem, kā arī pa starpām kāds pensionārs iemaldījās. :)
Paldies! Biju domājusi, ka aiziešu līdz muzejam (jo gan jau svētdienās visi tāpat vēl guļ.. mhm, kā tad!) un tad izvērtēšu, vai man gribas iet iekšā. Sākumā ieraudzīju rindu, kas ir pie parādes durvīm, dūša apskrējās un domāju.. nu nē. Nestāvēšu. Pabildēju ārpusē, paskatījos, cik glīts atspulgs veidojas tajā baseinā (vai kā to nosaukt). Pie tā saucamajām sētas durvīm arī stāvēja cilvēku rinda, bet, atveroties muzejam, tā izzuda neticamā ātrumā, ka tomēr saņēmos. Lūk. No sētas puses mierīgi. Citādi, draugi bija bijuši pret vakaru un teica, ka pavisam brīvi. Noteikti vakarā tas viss izskatās vēl citādāk, skati no terasēm uz Rīgas jumtiem vēl krāšņāk. Varot redzēt ostas ceļamkrānus. Esot izgaismoti. Muzejs noteikti arī citādāku dzīvi dzīvo.
Ak, un vēl, kas nav mazsvarīgi, var ietrāpīt uz gidu. Izvadā pa ēku grupiņās, vienu brīdi sanāca arī vienai pievienoties. Kas vēl pozitīvi, teju vai katrā telpā ir kāds muzeja cilvēks. Ja jautā, viņi ļoti izsmeļoši atbild.
Muzeja darbinieki tiešām ir kāri uz runāšanu, jo darbs viņiem nav tas interesantākais un ir redzama zināma vietulība viņu acīs. Naktī vispār viss pārveršās citādākā pasaulē, daudz skaistākā un vilinošākā, itsevišķi sestdienas vakaros. :)
Jāatzīstas, ka mans viedoklis par dažādām profesijām un vietām ir mainījies kopš tā brīža, kad attiecīgajā jomā sāk strādāt kāds no draugiem vai paziņām. Nē, tas nav saistīts ar simpātijām pret šiem cilvēkiem. Simpātijas pret viņiem ir ļāvušas šai videi piekļūt tuvāk, pat mazliet iefiltrēties. Šī gada laikā esmu atklājusi sev jaunus apvāršņus saistībā ar bibliotēkām, skolām, kino, muzejiem un tur notiekošo. Man šķiet, tā vietulība un skumjas (viņu acīs) ir mūsu izdomātas.
Iespējams. Bieži redzam to, ko vēlamies redzēt. Jā, paziņas tiešām spēj atklāt jaunas pasaules, tāpēc nepieciešams visu laiku palielināt palielināt draugu pulku, lai būtu iespējams papildināt savas zināšanas.