Frīda. Skice.

Kas to vairs atceras (Spīgana nosmīn), cik sen jau teicu, ka man ir ideja. Ideja par Frīdu. Ziloņfrīdu, kuru profilā rotātu izteiksmīga uzacs un acs, savukārt galvu – ziedi. Nav jau nekas neizpildāms, ne?

Tad kāpēc vajadzēja tik ilgu laiku, lai vismaz tiktu līdz skicei?
Manuprāt, problēma bija:
1. nemēģināšanā
2. domas sarežģīšanā
3. nepārliecībā, ka tas viss turēsies kopā
4. slinkums!

Tas ceturtais manī ir ļoti spēcīgs. Piektdienas vakarā jebkuri mēģinājumi tika aizstāti ar mājas tīrīšanu, jo ir taču ideāls brīdis tieši tam, vai ne? Sestdienas vakarā – teātris, un kuram gan vēl būs spēks pēc teātra kaut ko darīt, ja svētdienas rītā gadāmi viesi? Atliek tikai svētdienas pēcpusdiena, kad viesi sabučoti, pamāts “atā” un skaļi runā vairs tikai nepabarotā sirdsapziņa.

Ēdot melleņu trifeles un kaut ko līdzīgu šīm ogām krāmējot zilonim uz galvas, svētdienas vakarā dzima ziloņmeitene Frīda. Skicīte. Tagad tikai atliek saņemties lielajam darbam, kas galvā rosās tik ļoti, ka vismaz pagaidām ir gatavs radīt pat vairākas. Sen nav bijis neviens projektdarbs. (Spīgana elpo mierīgi, tas nebūs kā ar Vernera ziloni, kurš pie manis dzīvo vēl šo baltdien).

Lai koši un silti!