Kni virtuve

love yourself more

Griškovecs

Ļoti labi atceros to rudenīgo dienu, kad nācu no tirgus un gar acīm nozibsnīja plakāts, kurš vēstīja, ka Dailes teātrī kaut kad decembrī būs skatāma Jevgēņija Griškoveca izrāde “+1″. Jau trīs reizes jautrākā solī devos mājās, lai šo ziņu pavēstītu tālāk un tvertu pēc biļetēm, bet, lai cik tas jocīgi nebūtu, jau septembrī visas normālajiem cilvēkiem paredzētās biļetes bija izķertas, un par biļešu iespējamo iegādi beidzu priecāties tik pat ātri, kā biju sākusi.

Šādos brīžos laikam vissvarīgāk ir izvēlēties cilvēkus, kurus gribas saukt līdzi uz izrādi, jo galu galā nevar taču zināt, ka kādam no viņiem dzims ideja par to, ka šo visu var noorganizēt pavisam citādāk. Ideja tika apspēlēta un turēta īstajam brīdim tik ilgi, kamēr tāds patiešām arī pienāca, proti, tajā slavenajā datumā, kad kāds pavisam noteikti pārģērbās par vellu (un pēc tam netika no tā vaļā), mēs nolēmām nosvinēt sveicienu vīnam (hello, vīns!), to visu papildinot, precīzāk, šo papildinot ar vīnu, un ļoti šaurā draugu lokā ar projektora palīdzību noskatīties kādu no Griškoveca izrādēm.

Laimīgā loze (iespējams, pateicoties tās garumam) tika monoizrādei “Одновременно” (Vienlaicīgi).

Izrāde iesākas ar stāstu par uzsvaru lietošanu vārdā “одновременно”, kas lēnu garu pāraug stāstā par laiku, laika uztveri, par to, kā izjūtam ikdienas lietas, ikdienas sīkumus un sajūtas, kuras savukārt mums sniedz sajūtu, kuru saucam par laimi.

Atceros, ka skatoties izrādi, vīns darīja savu, ik pa laikam mani ieaijājot un aiznesot kaut kur pavisam citur. Ziniet, pēc tam, kad izrādi mājās skatījos vēlreiz, nācās secināt, ka daudzas no epizodēm ir atklājums, un tomēr cik ļoti draugi ir žēlīgi, ļaujot uz brīdi slīgt miegā, pat necenšoties uzsist pa plecu, lai atgādinātu, ka neklājas gulēt. Maza laime brīdis, liela laime – draugi.

Lai skatītos izrādi, spiediet te – Одновременно. Ja nu kāds šaubās un jautā, kā tad tagad skatīties izrādi internetā, tad atbildu, ka tieši tāpat kā tās filmas, kuras jūs mēdzat nočiept.

Pēc tam, kad biju noskatījusies vienu izrādi, sadūšojos vēl vienai. Kāpēc saku, ka sadūšojos? Tāpēc, ka jebkura no Griškoveca monoizrādēm prasa laiku. Divas stundas miera, kad neko citu nedarīsiet.

Monoizrāde “+1″.

Izrāde sākas ar frāzi “Mani neviens nepazīst…”. Ziniet kā, zināt zina daudzi, bet nepazīst neviens. Griškovecs, jau savā ierastajā manierē, sāk spēlēties ar šo frāzi, virpināt, izvērst, pasmejoties par to, ka katrs no mums taču ir “cilvēku pazinējs”, kurš pēc skata vien spēj noteikt, kas ir kas. Viņš kavējas atmiņās par skolas salidojumu, liek skatītājiem aizklīst savējās un personalizēt sevi ar dzirdēto. Labi, viņš neliek, taču kaut kādā brīdī nākas sevi pieķert piekrītoši mājam ar galvu par lielu daļu no situācijām, kuras viņš izstāsta šīs izrādes laikā. Izrāde ir par katru no mums, par to, kas mums iekšā, par tiem meklējumiem, par centieniem pašiem sevi saprast, par savām domām, par nezināšanu, kā dzīvot, par bailēm. Izrāde ir kā atzīšanās, kā grēksūdze. Sev. Tik īsti.

Izrādi skaties šeit – “+1″ Un nebaidies no monologa. Iespējams, tas būs labākais divu+ stundu monologs, kādu būsiet dzirdējuši.

Lai kaut kā iekārdinātu jūs, kad tiksiet līdz 46. minūtei (nē, nesāciet ar to, jūs sevi tā apzagsiet).. tātad, kad tiksiet līdz 46. minūtei, būs brīnišķīga epizode par to, kā Griškovecs stāsta par kādu puiku un sajūtu, kuru šis puika viņam atgādināja. Sajūtu, pēc kuras viņš ilgojas. Nē, tas nav par bērnu sevī. Viņš ilgojas pēc laimīga sevis, kad būšanu laimīgam nenosaka nekādi apstākļi vai iemesli. Tā aina, kuru viņš apraksta, ir par laiku, kad visi viņu mīlēja un viņš mīlēja visus. Viņš mīlēja visu cilvēci un tas bija iespējams, jo viņš zināja ļoti maz cilvēku, un visi tie, kurus viņš zināja, bija brīnišķīgi cilvēki. Noskatīsieties? Visu!

Jūs domājat, ka man bija gana? Kāpēc gan lai es apstātos, ja tas, ko redzu un dzirdu, man sagādā patiesu prieku, raisa emocijas, viegli svilina smeldzi un beigās jānopūšas, jo gribas apraudāties. Nē, ne no skumjām. No tā, cik viens cilvēks skaisti var pateikt.

Monoizrāde “Прощание с бумагой” (Atvadas no papīra).

Pavisam svaiga, tikko tapusi un te nu es izšķīdu pavisam. Gabaliņos, saprotot, ka mana sirds pavisam noteikti nav no šī gadsimta. Varbūt es esmu, bet mana sirds noteikti nav un tā man piešķirta mazliet vecāka.

Griškovecs šajā izrādē runā par ļoti daudzām mūsdienās aktuālām tēmām, par pazaudētām sajūtām, par pazaudētām lietām, darbībām, kuras mums tiek atņemtas līdz ar papīra izzušanu. Jāatzīstas, ka šo izrādi skatījos tā, it kā lasītu grāmatu. Domās apvilku citātus, atstāju zīmītes un likās, ka uz tualeti neaiziešu nekad. Tas ir kā lasīt kolosālu grāmatu, kura sevī ierāvusi tik ļoti, ka bail atrauties. Stādināt. Nu kā kaut ko tādu apstādināt? Viņš runā par to, kā vairs nemākam atcerēties. Krieviski ir tāds izcils vārds “разучиться”. Tā kā mācēji, bet vairs nemāki. Pārstāji mācēt. Par to, kāpēc mācījāmies rakstīt, bet mūsdienās divi cilvēki, kas gatavojas precēties, radīt bērnus, patiesībā nemaz nezina, kādi izskatās abu rokraksti. Viņš runā par to, ka nemākam vairs gaidīt. Par to, kādu prieku kādreiz sniedza gaidīšana, kad rakstījām vēstules, gājām uz pastu un brīdī, kad dzeltenajā metāla kastē iemetām vēstuli, jau sākām gaidīt atbildi. Mēs kādreiz atcerējāmies dzimšanas dienas, telefona numurus, bet tagad mums tikai jāzina, kur to atrast. Mūsu atmiņa ir kabatā.

Visa izrāde ir īsta smeldze divu ar pusi stundu garumā. Tās ir vienas no skaistākajām un sāpīgākajām divām ar pusi stundām, kādas man nācies piedzīvot. Līdz pēdējai šūnai smeldzīgi. Finālā ar kamolu kaklā.

Izrādi skatieties šeit – “Прощание с бумагой”.

Mana sirds ir no cita gadsimta, bet Griškovecs ir mans jaunais Grebenščikovs.
Divi ģeniāli “G”.

Lai priecīgi un silti!

P.S. Ja cilvēkam nemaz, nemaz nav bail no tumsas, tad viņam vienkārši nemaz, nemaz nav fantāzijas. Tas arī no izrādes.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Kira saka:

    Nu, ko lai saka.. iekārdināji !!!! tagad tik’ jāsagaida viens klusāks vakars un aiziet.. paldies! lai saulaina diena! :)

    05/11/2014 at 09:09
    • Kni saka:

      Kad kādu noskatīsies, padod ziņu. Gribu zināt Tavus iespaidus.

      05/11/2014 at 17:53

Leave a Reply