Kni virtuve

love yourself more

I’m not KIDding

Tā kā man nav restorānu kritiķa izglītības un gatavoju es arī uz izjūtu (labi, ka tā vismaz laba), tad man būs daudz ko teikt. Viss sākās ar to, ka Rudu iedeva kārtīgu kurvīti un nedalījās savā pedagoģiskajā interpretācijā par to, kā bērniem bērnu dārzā visu zinošie pieaugušie zīmēt māca. Par to, ka saule vienmēr ir apaļa un dzeltena, zāle zaļa un pasarg’ dies’, ja debesis nebūs zilas. Uz šo mums būs jāpagaida, kad viņa saņemsies drosmes un rakstošā mūza būs klāt, bet es tikmēr pakritizēšu un mazliet arī paslavēšu restorānu KID (grūti viņus par restorānu saukt, bet cita vārda izdomāt nevaru).

Ja nemaldos un man liekas, ka nemaldos, Rīga ir 3 KIDi – viens Vecrīgā, viens izbijušajā „Ai karambā” un vēl viens Ģertrūdes un Tērbatas ielas krustojuma tuvumā. Tas pēdējais ir vistuvāk manai dzīvesvietai, tāpēc arī tas tiek apmeklēts visbiežāk.

Sāksim ar Vecrīgu.
Pirmo reizi tur iegriezos pirms gada maijā, lai aplaistītu dzimšanas dienu: pamielotos ar ko saldu un pareibinātu galvu ar ko viegli skābu. Jau toreiz tieši šis KIDs man likās visai bezpersonisks, vēss un jā, arī patukšs. Viesmīlis, lai gan arī centās, drīzāk bija ierindojams to kārtā, kuriem nesanāk. Visas pārējās manas viesošanās reizes šajā KIDā bijušas apmēram tieši tādas. Nekādu pārāko simpātiju, bet arī nekādu lielu antipātiju. Absolūta vienaldzība un vienaldzība ir briesmīgākā no sajūtām, kāda vien var būt. Tas, protams, tikai un vienīgi, manuprāt. Ja patikai vai nepatikai vismaz var piešķirt kādu krāsu, tad vienaldzība ir plika un bezkrāsaina.

KIDs, kurš atrodas Pulkveža Brieža ielā mani gaidīja diezgan ilgi. Nekādi nesanāca pa ceļam, lai gan patiesībā ir ļoti pa ceļam un tad vienu vakaru jaukā kompānijā devos vakariņot. Tā kā ēšanas pieredze KID līdz šim bija laba, tad nemaz nenojautu, ka nāksies aplauzties ar glanci. Kamēr gaidīju kompāniju, lasīju grāmatu un pasūtīju kafiju ar putukrējumu un pistācijām. Nosaukumu neatceros, bet, kad pirmo reizi to dzēru Ģertrūdes ielas KIDā, man tā ļoti garšoja. Putukrējums nebija bezgaršīgs un kafijai bija patīkama mandeļu garša.
Kad saņēmu savu kafiju, nevarēju saprast, kas ir šis brūnais, ūdeņainais šķidrums, jo tā ne tuvu nelīdzinājās kafijai fotogrāfijā un ne tuvu tai, kuru dzēru iepriekš. Vienmēr licies, ka šādiem ķēžu restorāniem filozofija viena – lai kur arī viņu klients ietu, visos šīs ķēdes restorānos pamatlietām ir jābūt vienādām, lai klients nejustos kā svešā vietā. Nolēmu, ka skats varbūt maldinošs, ņēmos to garšot. Atcerieties tās cukurotās tējas pēc skolas krosiem un rajona sporta sacensībām? Sakiet, ka bija baigi saldas? Tad ziniet, tēja no bērnības un skolas laikiem ir gatavie bērna šļupsti, ja salīdzina to šļuru, ko viņi bija sabrūvējuši. Labi.. nu katram var gadīties. Lekties nelecos un turpināju gaidīt vakariņu biedreni.

Vakariņām izvēlējāmies olu nūdeles austeru mērcē ar papriku, cukurzirņiem, sojas asniem un grauzdētām sezama sēklām. Tā kā ar kafiju jau bija iegriezts krietns robs, tad cerēju, ka ar šo vismaz varēs to pielāpīt, bet nekā. Robs plīsa kā tāda avīze – visai skanīgi un jā, rūgti. Labi, tas no austeru mērces, taču gribas domāt, ka piebremzējot dozēšanu, to bija iespējams novērst. Turpinot ēst, nevarēja vairs saprast, vai ēdiens par sāļu, vai par rūgtu, taču baudāms tas nebija. Abas divas nosmējām, ka dzeramnaudas jau nu nebūs un ka būs jāsauc pavārs, kurš noteikti ir iemīlējies. Abi ar bārmeni duetā. Protams, ka skandalēties nesākām, taču viesmīlei uz jautājumu: „Kā garšoja,” gan atbildējām.

„Mums šķiet, ka jūsu pavārs ir iemīlējies.. nu ļoti bija pārcenties ar sāli un .. jā.”
Viesmīle tik veltīja tādu nevērīgu skatienu un piebilda: „Nu nē.. it kā.. precējies.”
Ģeniāli! Un es domāju, ka to var apvienot :D
Līdz ar visiem šiem piedzīvojumiem Pulkveža KIDs tika atzīts par draņķīgu.

Bet tagad par ko labu.
Visas manas KID simpātijas pieder Ģertrūdes ielas restorānam. Nekad nav nācies ne šķobīties par apkalpošanu, ne arī par ēdienu un dzērienu kvalitāti. Labi, cenu līmenis, taču uz to es varu pievērt acis, jo došanās turp reizi divās nedēļās nekādu mīnusu kontā nerada.
Vislabprātāk šajā KIDā brokastoju kādā no īpašajām svētdienām, kad neliedzu sev neko. Šokolādes fondānu tur gatavo labāk kā Osirisā un kafija tur ir labāka nekā INDEX kafe.. pardon, lai gan INDEX kafe man arī ļoti simpatizē. Šim teikumam nekādā ziņā nav jābūt kā norādei, ka Indeksā ir slikti.

Šim KIDam ir tikai viena tāda .. „pievienotā” vērtība un proti, sirma kundze, kas mazliet izskatās tā ar putniem. Man šķiet, esmu jau agrāk par viņu stāstījusi. Maza auguma, pelēcīga sirmmāmiņa, kas runā slāvu mēlē un maziem bērniem piedāvā konfektēs. Vēl viņa mēdz uzrunāt KIDā ēdošos ārzemniekus un aizrādīt viņiem, ka tie par skaļu (lai gan viņa to saka daudz skaļākā balsī nekā visi pie galdiņa sēdošie kopā) un ka neļaujot viņai gulēt. Tā, lūk! Tas viss, ja ir nācies sēdēt KID „terasē” ielas pusē, jo kundze uzkrītoši lūkojas tikai tajā pusē sēdošajiem. Novērojot šos skatus, kad viņa nostājas pie galdiņa stikla otrā pusē un burtiski lūr virsū, nekad nesēžos tajā pusē un nesēdīšos arī nākamajā vasarā :D Taču, ja jums tīk, ka kāds no malas skaita katru kumosu, tad neliecieties traucēti un stāstu par kundzi aizmirstiet.

Rezumē.
Bet vispār ir tā, ka nav labi vietas lielīt un slavēt, jo var sanākt un noteikti sanāks tā, kā man sanāca ar „Nekādu problēmu”. Saslavēju Hofmaņu Alda diriģējamo krogu un tad, tieši pēc uzslavu izteikšanas, man patrāpījās nezinoša viesmīle (piedāvājumā esošais alus viņai bija tumša bilde), taču viņas nezināšana tika piedota līdz brīdim, kad viņa ar netīrajiem traukiem nevis gāja tur, kur vieglāk, bet spraucās gar manu krēslu un, ak, tu vai! Mērces trauciņš, kurā bija krietni daudz mērces, piezemējās uz mana krēsla. Mērce devās lidojumā un izpleta savu izpletni tieši uz kleitas! Vareni! :D

Lai labi sapņi un koša diena!

FOTO no kursuzsauks.lv

  • Tincii saka:

    Nu, es mazliet reabilitēšu Pulkvža KIDu.
    Vienu svētdienas rītu nepieklājīgi agrā laikā – veselos 10 pulksteņos man bija tikšanās šajā ēdamvietā. Atnāku, redzu – esmu pirmā. Bet nu nekas, ir īsts svētdienas noskaņojums un, kā raksta Kni, negribas sev liegt neko. Tā nu iedodos iekšā, bet – neviena, pat ne bārmeņa vai viesmīļa. Te viens parādās un saka – bet kā Jūs tikāt iekšā? Durvis vēl ir slēgtas!
    Rezumē: viņiem bija salūzusi atslēga, es iegāju vēl slēgtā krogā, bet mani ārā neraidīja, apkalpoja kā princesi (jo oficiants bija viņš, nevis viņa), iedeva brokastis, milzu kafiju… nu vienvārdsakot, skaists rīts. Tāpēc Kni un pārējie – pamēģiniet vēlreiz!

    16/09/2010 at 09:15
  • Ilziite saka:

    Slavēt vajag gan.. :) Tikai nevajag gaidīt, ka tur vienmēr būs tieši TĀ pat kā iepriekš! :) :) :) Viesmīļi un pavāri arī ir cilvēki un uz viņiem arī iedarbojas mēness fāzes.. :D Mana profesionālā pieredze laikam traucē (lai gan vajadzētu būt tieši otrādi) vērtēt šīs lietas objektīvi.. Dažreiz..

    Bet es arī gribu gandrīz uzslavēt vienu iestādījumu.. Kas gan nav KID.
    Nesen kādā sestdienā pusdienu meklējumos ieklīdu Double Coffee uz Tērbatas ielas (blakus Zarai). Jo zināju, ka tur par salīdzinoši mazām naudiņām var tikt pie gardām zivtiņām (vai vismaz to gabaliņiem) pusdienās. Pirmā galīgi nebiju, jo diena jau pusē, bet sestdienīgs klusums un miers valdīja visapkārt. Šo iestādi pametu tikai pēc apm 2 stundām, paēdusi (gandrīz slavēju, jo man kā sāls neēdājai šķita, ka tā nav žēlota mērcītei, nez kā būtu citiem?), padzērusies, avīzes izlasījusi un pat tikusi pie rakstāmā un papīra, lai sirdī iekritušus vārdus līdzi paņemtu. Nemanāmi, tomēr ļoti jauki apkalpota. Diemžēl viesmīlei vārdu nepajautāju.. Pateiktu paldies arī publiski!!

    16/09/2010 at 10:02
  • Kni saka:

    Hahā, uzreiz var redzēt, kurš ko ir lasījis :D Viens garš palags vs. īss ar mistisku intrigu, kas absolūti neko nepasaka un atbildes nekādas nesniegs, bet izlasījuši vairāk nekā šo.
    Paldies, meitenes, par viedokļiem.

    Atgādināšu, ka mans viedoklis ir subjektīvs un tās ir tikai manas domas un mans KIDu pjedestāla dalījums. Visticamākais mēģināt vēlreiz neiešu, jo kāda jēga man mēģināt, ja es zinu, kur ir labi.

    Citādi man rodas secinājums, ka, jo tālāk no Vecrīgas, jo jaukāk. Nevaru sagaidīt rītdienu, jo jūtu, būs varen jauki =) Bonēra, mēs nākam!

    16/09/2010 at 20:45

Leave a Reply