Kni virtuve

love yourself more

Patiesība ir jokā

Teiciens, ka katrā jokā daļa patiesības, būs dzirdēts, vai ne?
Te nu man jāatzīstas, ka par tematiem, kuriem īsti savas domas paust minstinos, mēdzu jokot, tādējādi pasakot, ko patiešām domāju. Dažreiz sanāk paskarbāk, bet ko padarīsi? Joka forma vismaz ļauj lavierēt.

Jūlijā gaidāmais festivāls LAMPA rīdziniekiem un pilsētas viesiem sarūpējis izstādi Rīgas ielās, 7 pamestu namu logos izvietojot Latvijas slavenāko karikatūristu darbus un “demonstrējot, ka nav vietu, kurās ir aizliegts domāt, runāt un jokot.”

Svētdienas rītā, baudot vienbūtību, nolēmu ar velo izlaist loku pa tukšo Rīgu, jo tieši tāda tā brīvdienu rītos ir – mierīga, klusa un ērti izbraucama.

Nedomājiet, ka cenšos jums nozagt pārsteigumu, jo šī būs vairāk ekskursija maniem ne Rīgas lasītājiem, lai arī viņiem mazliet tiek. Pārējie gan, ar velo, ar kājām, ejot vai skriešus, izstaigājiet līdz 2.jūlijam. Ticiet man, tur pa ceļam ir tik daudz ko redzēt un tā ir burvīga iespēja pilsētā uz brīdi sajusties kā viesim.

Karte.

Uzreiz atzīšos, ka divos no punktiem nebiju. Zundas dārzu izlaidu vējaino laikapstākļu dēļ, bet Līksnas ielu tā arī atrast neizdevās.

Miera iela, Māris Bišofs.

Pie šīs bildes gribētos aicināt noskatīties epizodi no filmas “Par ko runā vīrieši”, kur kungi cenšas izvēlēties gleznu modernās mākslas galerijā. Noskatieties visu, tās beigas, tās beigas!

Te vēl atgādinājums, esiet vērīgi, apskatiet apkārtni, jo, piemēram, pretējā ielas pusē var redzēt Miera ielas vasaras vēstnešus – kaktusus uz palodzes.

Bruņinieku iela 2, Gatis Šļūka.

Papriecājieties par blakus esošo māju un tās sienu, kura koši apgleznota.

Dzirnavu iela 30, Aivars Vilipsons.

Pa ceļam var apskatīt šo pamesto graustu, kas pamanās izcelties starp visādām jaunbūvēm.

Puškina iela 11, Harijs Grundmanis.

Tik izcila vide izvēlēta šiem darbiem!

Pirmo reizi redzēju Zinātņu akadēmiju no otras puses.

Gogoļa iela 4/6, Māris Subačs.

Un te es izkusu. Tik daudz darbu, parādīšu vien trīs.

Apceļojot šos objektus, nācās secināt, ka ir tik viegli atšķirt vietējos no viesiem. Vietējie skatās uz purngaliem, pēta ietvi, savukārt pilsētas viesu galvas visu laiku ir līmenī no acu augstuma un uz augšu. Kad bildēju darbus, cilvēki beidzot pacēla galvu augstāk, sak, ko tas skuķis tur ieraudzījis.

Tā, kā Līksnas ielu atrast neizdevās, izmetu vēl dažus lokus un papriecājos par Katoļu ielu. Pieņemsim, ka ar šo ielu mākslu kompensēšu neredzētos objektus.

Kad biju krietni izvizinājusies un nosalusi (vējš bija visnotaļ nežēlīgs), savu ceļojumu noslēdzu ar papriecāšanos par kādu Stabu ielas namu. Tur tuvāk Valmieras ielai ir tik daudz pērļu, tik daudz skatāmu ēku.

Paceliet galvu augstāk, esiet vērīgi, esiet dzirdīgi un redzīgi.

Lai silti un lai atklājumiem bagāts ceļojums pa Rīgu!

Uzdāvināt sev notikumu

Salieciet domās visas šīs nedēļas bulciņas un kūciņas uz vienas paplātes, pamājiet tām ardievas un aizejiet uz izstāžu zāli “Rīgas mākslas telpa”, kur šobrīd vēl trīs dienas (līdz 10.12.) iespējams apskatīt košāko no krāsu uzvarām pār pelēko, kuras kauja papildināta ar brīnišķīgu mūziku.

Kristīne Luīze Avotiņa sadarbībā ar izciliem sava amata meistariem radījusi multimediālu izstādi “Sapņu upe”, kas ir mākslinieces spilgtāko darbu retrospekcija.

Tas nu ir tas brīdis, kad lielformāta gleznas sakustas, tajās atdzīvojas zvēri un cilvēki, putni un ziedi. Krāšņs papagailis dodas lidojumā no viena “audekla” uz otru, trešo, ceturto..

Kristīne man atmiņā palikusi ar viņas darbnīcas terpentīnīgo smaržu, silto sarunu un atgādinājumu, ka darbam iedvesmu vajag tikai amatieriem. Chapeau* viņas darbaspēju priekšā!

Citējot Spīganu: “Hipnotisks baudījums. Brīnišķīga telpiskuma izjūta, burvīga krāsas un mūzikas simbioze un vispār kaifīgi.” Skatījos uz gleznām, izbaudīju pievienoto vērtību mūziku un pie sevis smaidīju, kaut kur atmiņās vēl pieliekot klāt visas tās filmas, no kurām izstādē izskanējušie skaņdarbi pie manis atceļojuši.

Un noskatieties izrādi (jā, tieši tā man gribas to saukt) vairākas reizes, pirmās vienkārši pasēžot, pēc tam, kļūstot par izstādes daļu, pastaigājieties arī pa zāli.

Lai brīnišķīgs piedzīvojums!

Adrese: Kungu iela 3
Darba laiks: 11:00 – 21:00
Ieejas biļete: 10,00 eiro.
Skolēniem, studentiem (uzrādot apliecinošu dokumentu) 5,00 eiro.
Senioriem (uzrādot apliecinošu dokumentu) 5,00 eiro.

*no franču valodas – cepuri nost!

(IZ)PATIKT

Nu ko, gatavi startiem, gladiolu šķēpiem un jaunām rūtiņu burtnīcām?
Kamēr mazie un lielie uzsāk vai atsāk savas skolas gaitas, klausās svinīgās uzrunas un izturības vēlējumus, padalīšos ar savu teicamnieces stāstu, kuru klātienē varēja dzirdēt un redzēt Rīgas Lietuviešu vidusskolas rīkotajā pasākumā “Katls” šī gada maijā.

Nav nekā skumjāka par teicamnieku, kurš var visu, bet neko negrib.

Cik sevi atceros, es vienmēr esmu bijusi teicmniece, turklāt nevis tāpēc, ka ārkārtīgi būtu centusies, bet gan tāpēc, ka man vienkārši tā sanāca. Ja neskaita ķīmiju, kura kliboja un vēsturi, kura brauca invalīdu ratiņos, jo nekādi nespēju atcerēties, kurš kurā Daugavas pusē karojis, nekādu īpašo grūtību nebija. Tā lieta gāja.
Bija ļoti daudz varēšanas, bet ne grama patikšanas, kur nu vēl gribēšanas. Kas vēl trakāk, daudzas lietas darīju tikai tāpēc, lai mani liktu mierā.

It kā viss būtu labi, taču nebija.

KO TĀLĀK?

Ja pēc devītās klases man nebija jāiespringst, jo par teicamām sekmēm uz vidusskolu tika izritināts “laipni lūdzam” paklājs, tad vidusskolā sākās mūžīgais “ko-tad-tālāk” jautājums. Un tagad iedomājieties cilvēku, kurš var visu, bet negrib neko, kuram turklāt tā ļoti nekas neinteresē. Patīk process, bet nav intereses par konkrētu galarezultātu.

KUR IESI? KAS BŪSI? KO STUDĒSI? KĀ NEIESI?

Es jutos tā, it kā stāvētu ēdnīcā pie letes, skatītos uz visu piedāvājumu, bet pavisam skaidri varēju pateikt tikai to, ko nevēlos, savukārt par pārējo – neinteresē vai arī neuzrunā.
Tad ir jautājums: ēst tikai tāpēc, ka ir nepieciešams remdēt izsalkumu vai neēst vispār.

Mazpilsētā neēšanas jautājums nemaz netiek izskatīts, jo tādā gadījumā tas nozīmētu iesprūšanu uz gadu. No šodienas pieredzes raugoties, es tik ļoti būtu gribējusi, lai ir kāds, kurš pasaka, ka tas nebūs pasaules gals, ja es netikšu nevienā augstskolā. Ka tas nav lielākais apkaunojums (savos gandrīz astoņpadsmit) nezināt, ko vēlies. Ka tas ir normāli – būt apjukušam. Vecākiem paziņoju, ka tādas augstskolas, kurā es gribētu studēt, nemaz nav. Interesanti, kā var zināt, ka kaut kā nav, ja nemaz nezini, kas tas ir, ko tu gribētu.

Šai koķetērijai bija jāliek punkts un jāizlemj. Vien piebildīšu, ka pie astrologa man teica, ka no manis sanāktu laba spiedze, izmeklētāja, juriste, vai vēl labāk – karmas uzlabošanas nolūkos – tiesnese.

TĀLĀK!

Ņemot vērā to, ka biju izvēlējies iespēju ēst, tad vienīgais veids, kā noskaidrot, vai to var ēst vai nevar, ir mēģinot. Latvijas Universitāte Pedagoģijas fakultāte – Vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs. Kad šī iestāde man teica jā-vārdu, es sapratu, ka tas galīgi nav man un izmistīgi sāku vēlēties, kaut man izdotos tikt Kultūras akadēmijā, lai studētu starpkultūru sakarus Latvija – Vācija. Rakstot domrakstu, pavisam un galīgi neizgāžoties kultūras faktu testā un vēl šo to safantazējot vācu valodas eksāmenā, man izdevās.

Tas viss nāca teju vai kā svētība – akadēmija ar savu šarmanto un mazliet noslēpumaino atmosfēru, ar tādu kā oāzes slavu tobrīd vēl tikai attīstīties un uzlaboties sākušajā Maskačkā. Cilvēki brīnišķīgi, tas, ko māca – aizraujoši (pat ja ar šodienas pieredzi es varētu un gribētu paņemt daudz, daudz vairāk), Rīga reibina un visam it kā būtu jābūt, bet nav.

Finālā es joprojām stāvēju pie tās “ēdnīcas” letes, skatījos uz to, ko nu izdevies pagatavot, it kā gandarījums, bet sajūta tā pati. Ir varēšana, nav gribēšanas.

KAD UZRODAS KĀDS, KURŠ ZINĀS.

Ja esi tāds, kurš nezina, dzīve mēdz iegrozīt tā, ka uzrodas kāds, kurš to visu padiriģēs. Diriģents-diktators-skolotājs. Un tam visam pa vidu tā nemitīgā vēlme, lai ir kaut kas, kas patīk, kaut kas, ko gribas, un galu galā pieķer sevi izpatīkam citiem un pārvēršamies par to karikatūru, kurā saimnieki sāk līdzināties saviem suņiem. Man atkal jāatgriežas pie ēdiena, proti, kafejnīcā vai restorānā. Tā situācija, kurā diviem cilvēkiem atnes ēdienkartes, acis skraida šurpu turpu un beigās piekrītoši paņem to, ko varētu nosaukt par: man-arī-to-pašu. Lūk, es biju tas – manarītopašu cilvēks.

Es ļāvu sev iebarot visu. Mūziku, teātri, gaumi, idejas, rīcības, domas, viedokli. Visu! Jo man nebija pašai sava, kas vēl trakāk, vēlāk, kad tāds bija, man bija bail to paust, jo, ja nu es ar savām domām nepatikšu vairs? Ko tad?

Pieņemsim, ka mani izmeta no skolas, padzina no viencilvēka orķestra un diktatoram apnika diktēt. Es atkal stāvēju pie tās ēdnīcas letes, bet, kas ļoti svarīgi, man beidzot gribējās noskaidrot, kā tas viss garšo. Man ļoti gribējās, lai man ir kāda nodarbe, kas sagādātu prieku, kas sagādātu baudu un tajā laikā, kad es to darītu, par visu pārējo man būtu vienalga. UN BEIDZOT, beidzot spēt pateikt, kas ir tas mans.

Es biju sākusi nodarboties ar polimērkeramiku un veidot miniatūrus ziloņus, ap katru no tiem apvijot arī pa kādam stāstam, kā arī izveidojusi blogu (sākotnēji wordpress un tad savu mājas lapu) – knivirtuve.lv. Te nu tas bija. Es izgaršoju un centos formulēt savu viedokli par to, par ko iepriekš biju pieņēmusi visu citu viedokļus.

Laika gaitā esmu noformulējusi teoriju, kura savā veidā sadala cilvēkus divās grupās, proti, krānos un upēs. Lai neviens neapvainojas, es pati esmu ilgu laiku bijusi krāns, t.i., krānam vienmēr ir nepieciešams kāds, kurš to atgriezīs. Kāds, kurš pagrūdīs, pastums, sarīkos tos atklāšanas svētkus, kurš rosinās darbību, kurš ienesīs prieku, kurš izdarīs tā, lai vispār kaut kas notiktu. (Jā, un ir vēl trakāk, jo krāna grozītājs arī izlemj, kad to ūdeni piegriezt. Kad enerģijas padevi apstādināt.)

Un kā redzat, ir pavisam normāli iet 10 gadus ilgu ceļu, lai periodiski teiktu – esmu upe un prieks manī rodas pašā. Es plūstu. Ūdens dažreiz ir vairāk, dažreiz mazāk, bet man nav jāgaida tie visi neskaitāmie noteikumi un notikumi, lai pateiktu, ka nu tad gan es būšu laimīga.

Ir pavisam normāli būt apjukušam. Ir normāli nezināt. Ir normāli baidīties. Ir normāli arī divdesmit, trīsdesmit gados sevi meklēt un mēģināt noskaidrot, kas tev patīk, kas garšo, kaut vai ar tik elementāriem vigrinājumiem kā kafejnīcā. Kas vēl svarīgāk, nebaidīties no tā, ka tavs viedoklis atšķiries, jo nekas tik ļoti neatbrīvo kā atbrīvošanās no vēlmes patikt. JUMS SEV JĀPATĪK!

Ja nu ir sanācis tā, ka jums nav tā konkrētā mērķa, vai arī jums nav ne jausmas, kur nospraust to sasniegšanas karodziņu, ir brīnišķīgi izbaudīt un ļauties ceļam, jo nekad nevar zināt. Jo nekad nevar zināt, kura neveiksme patiesībā ir jūsu veiksme.

Mīļie, lai izdodas!

Un Viņa dodas pie…

Bija tā.

Sagriezu lapiņas, sarakstīju jūsu vārdus, aizlocīju lapiņas, paaicināju Valdi, un pavisam godīgi bez kādas intereses un saprastnes par to, ko es no viņa tur gribu, no kaudzītes tika izvilkta viena lapiņa.

Unci Punci, Zāles maģiski iedziedātā Viņa ceļo pie Tevis!

Krāšņas brīvdienas!

zvēRĪGA pastkarte

Vienos svētkos, mīļie, vienos svētkos. Lūk, arī Rīga sagaidījusi savējos. Ja citus gadus es vienkārši muktu no pilsētas, tad šajā reizē būšu viena no tiem, kas palīdzēs radīt svētku sajūtu.

Tiem, kas maijā nepaspēja, tiek dota iespēja šajā nedēļas nogalē (sestdien no 11:00 līdz 15:00) doties uz Kalnciema ielas kvartālu un kopā ar mani uzzīmēt gaviļniecei Rīgai kādu pastkarti. Pastkarti ar tās visdažādākajiem zvēriem. Ar tiem, kas dzīvo uz jumta, virs durvju ieejām, torņos un logos. Ar tiem, kas atskrien no meža un neiet prom. Ar tiem, kas dzīvo zoo un tiem, kas dzīvo rīdzinieku mājās.

Skat, kā zaķis pie meža cūkas ciemos brauca!

Pastkartīšu sagataves jau ir sadrukātas. Atliek tikai likt lietā zīmuļus, pildspalvas, zīmodziņus un tintes. Lai tai Rīgai tiek!

Lūko, kā mums gāja maijā un nāc ciemos!

Gaidīšu.
Ļoti.

Svētkus nokavēt nevar

Var nokavēt pasākumu, bet svētkus nevar, jo svētki ir tad, kad tu svini. Tāpēc, mani mīļie un manu mīļo ziloņu draugi, varbūt novēlots, bet tomēr sveiciens jums Vispasaules ziloņu dienā!

Šodien nosviniet, rītdien turpiniet un izvediet savu ziloni pastaigā, kas zina, ja nu mēs kaut kur rītvakar satiekamies?

Priekā!

Zāle

“Jums Zāle ir?” jautājums, kurš uzdots naktsklubā pat dienas laikā nezinātājam varētu izklausīties visnotaļ nelegāli, taču viss ir mazliet citādāk.

Nabaklab puisis žāvājās tā, it kā būtu rīts un viņš tik tikko iztrausies no mājām. No mājām uz darbu. Nē, ir pirmdienas vakarpuse un tad var sagurt jebkurš. Zāle esot izpirkta, bet es varētu lūkoties Upē. Savukārt Upē teica, ka esot izpirkts, bet Pēteris izdošot vēl. Randomā? Nē, ja neesot Nabaklab, tad neesot nekur, turklāt Randoms TĀDU mūziku neņemot. Randomā meitene saka, ka Zāle esot populāra un šobrīd neesot, taču es varot atstāt savu telefona numuru, ja nu tomēr..

Lai nezinātājus pārstātu mulsināt vēl vairāk, atklāšu, ka runa nav par apreibinošām vielām, lai gan šī Zāle emocionāli reibina pat ļoti, bet gan par pašmāju mūzikas grupu “Zāle”, kuras viena no galvenajām, maģiski pavedinošajām balsīm pieder Martai. Tai pašai Martai, kurai reiz Vecrīgā piederēja mazais veikaliņš “Žagatas bode”, pateicoties kuram savulaik izveidojās izcila rokdarbnieku (šī vārda vislabākajā nozīmē) grupa.

- Tu zini tādu grupu “Zāle”?
– Nē, laikam nezināšu.
– Tur Marta dzied..

Atzīšos, šī saruna kaut kur aizpeldēja un es tā arī nepaklausījos. Pagāja laiks un man šo pašu jautājumu uzdeva vēl kāds, tad atcerējos papildjautājumu no pirmās sarunas un nolēmu, ka ir laiks noskaidrot.

Tie brīži, kad nākas atklāt, ka tik ilgi esmu sev kaut ko liegusi, ka apzināti no kaut kā laba esmu vairījusies, ir skumīgi un priecīgi reizē. Skumji, ka tik ilgi sev liegts, jo prieks būtu varējis sākties agrāk. Nē, tas nav tikai par mūziku, par filmām, grāmatām, izrādēm, tas ir arī par cilvēkiem. No vienas puses priecājies, bet pakrūtē mazliet smeldz.

Lai jūsu prieks varētu sākties ātrāk kā manējais, izdarīsim tā. Nē, es to disku tā arī nenomedīju, bet gan jau man izdosies. Es ticu, tikmēr uzrīkosim virtuvē foto izstādi, kā reiz jau izdarījām ar tējas krūzēm.

Kas jums jādara?
Ņemiet savus gudros telefonus, vēl gudrākos fotoaparātus un nofotografējiet man pļavu, ar zāli aizaugušu lauku, skaisti pļautu mauriņu vai ūdenszāles. Vienalga. Zāli! Nē, apreibinošo nē.

Kamēr medīšu grupas “Zāle” albumu “Viņa”, kuru kāds no jums saņems dāvanā, sūtiet safotografēto uz kni@knivirtuve.lv. Tikai nelieciet, lūdzu, tos rāmīšus. Zinu, man arī patīk, bet šoreiz nē.

Būt izstādei vai nebūt?

Kamēr jūs prātojat, kuru no pļavām iemūžināt, sveikas jums no Baltezera.

Lai silti!

P.S. Paklausieties Zāli jau tagad, pabalstiet mūziķus ar kādu eiro un dzīvojiet priecīgi!

P.S.2. Ak, termiņš! 18. augusts.