Ir rudens

Rudens mani padara skumju. Tās krītošās lapas, pat ja zeltainas, tās mani dara skumju, aicina ierauties sevī, runāt pielkusinātā balsī vai nerunāt nemaz, smieties pieklusinātiem smiekliem un palikt ar sevi. Gluži kā tajā dziesmā par to, ka “nenāciet pie manis rudenī, rudenī man jābūt vienai”.

Lai arī kāds skumju vilnis šobrīd manī negrieztos, tik priecīga un piepildīta kā tajā vēlajā vakarā, kad tapa šis zilonis, es sen nebiju bijusi. Tāds it kā saldsērīgs, bet patiess prieks, kas gandrīz izspieda īstu prieka asaru. Mirkli, Tu biji patiesi skaists un Faustam skauda.

Tā mirkļa skaistums viss šajā zilonī.
Viss.

Tas, ko neesmu pabeigusi un izdarījusi līdz galam, ir auskari. Lapiņu auskari. Vēl arī divas skaistas pērles, kurām mazliet vēl jāpastāv, lai saprastu, kā tās savērt. Vispār auskaru tomēr nebūs. Savērās kakla rotā glītā.


Rudens smarža gaisā virmo.
Redzu krītam lapu. Košo. Pirmo.
Smeldze, kāpēc nāc?
Kāpēc Tu ar mani runāt sāc?
Vai Tevi kāds sauca?
Vai Tev kāds pakaļ brauca?

Man neko nevajag.
Ir rudens.

Published by

Kni

Love yourself more

10 thoughts on “Ir rudens”

  1. Kolosāls rudens sajūtu akumulētājs! Visas rudens sajūtas var izteikt ar šo ziloni. Viņā ir kaut kas no rudens vējiem un rudens raupjuma. Mazais oktobrēns.

  2. Burvīgs! Grūti acis novērst no šī skaistuļa un tie lapiņauskari tik ļoti piestāvēs rudenim. Ar šādu rotu rudenīgas dienas noteikti būs priecīgākas.

  3. Visādos veidos mēģināju noformēt vienu domu – es arī gribētu tā mācēt. Skaisti!

  4. Mīļš pldies par jūsu komentāriem. Jāteic, šis ir viens no mīļākajiem ziloņiem, kāds man jelkad sanācis, turklāt priecē, ka sanāca tieši tāds, kādu to Hamburgas brauciena laikā uzzīmēju uz lapas.

Leave a Reply