Kni virtuve

love yourself more

(IZ)PATIKT

Nu ko, gatavi startiem, gladiolu šķēpiem un jaunām rūtiņu burtnīcām?
Kamēr mazie un lielie uzsāk vai atsāk savas skolas gaitas, klausās svinīgās uzrunas un izturības vēlējumus, padalīšos ar savu teicamnieces stāstu, kuru klātienē varēja dzirdēt un redzēt Rīgas Lietuviešu vidusskolas rīkotajā pasākumā “Katls” šī gada maijā.

Nav nekā skumjāka par teicamnieku, kurš var visu, bet neko negrib.

Cik sevi atceros, es vienmēr esmu bijusi teicmniece, turklāt nevis tāpēc, ka ārkārtīgi būtu centusies, bet gan tāpēc, ka man vienkārši tā sanāca. Ja neskaita ķīmiju, kura kliboja un vēsturi, kura brauca invalīdu ratiņos, jo nekādi nespēju atcerēties, kurš kurā Daugavas pusē karojis, nekādu īpašo grūtību nebija. Tā lieta gāja.
Bija ļoti daudz varēšanas, bet ne grama patikšanas, kur nu vēl gribēšanas. Kas vēl trakāk, daudzas lietas darīju tikai tāpēc, lai mani liktu mierā.

It kā viss būtu labi, taču nebija.

KO TĀLĀK?

Ja pēc devītās klases man nebija jāiespringst, jo par teicamām sekmēm uz vidusskolu tika izritināts “laipni lūdzam” paklājs, tad vidusskolā sākās mūžīgais “ko-tad-tālāk” jautājums. Un tagad iedomājieties cilvēku, kurš var visu, bet negrib neko, kuram turklāt tā ļoti nekas neinteresē. Patīk process, bet nav intereses par konkrētu galarezultātu.

KUR IESI? KAS BŪSI? KO STUDĒSI? KĀ NEIESI?

Es jutos tā, it kā stāvētu ēdnīcā pie letes, skatītos uz visu piedāvājumu, bet pavisam skaidri varēju pateikt tikai to, ko nevēlos, savukārt par pārējo – neinteresē vai arī neuzrunā.
Tad ir jautājums: ēst tikai tāpēc, ka ir nepieciešams remdēt izsalkumu vai neēst vispār.

Mazpilsētā neēšanas jautājums nemaz netiek izskatīts, jo tādā gadījumā tas nozīmētu iesprūšanu uz gadu. No šodienas pieredzes raugoties, es tik ļoti būtu gribējusi, lai ir kāds, kurš pasaka, ka tas nebūs pasaules gals, ja es netikšu nevienā augstskolā. Ka tas nav lielākais apkaunojums (savos gandrīz astoņpadsmit) nezināt, ko vēlies. Ka tas ir normāli – būt apjukušam. Vecākiem paziņoju, ka tādas augstskolas, kurā es gribētu studēt, nemaz nav. Interesanti, kā var zināt, ka kaut kā nav, ja nemaz nezini, kas tas ir, ko tu gribētu.

Šai koķetērijai bija jāliek punkts un jāizlemj. Vien piebildīšu, ka pie astrologa man teica, ka no manis sanāktu laba spiedze, izmeklētāja, juriste, vai vēl labāk – karmas uzlabošanas nolūkos – tiesnese.

TĀLĀK!

Ņemot vērā to, ka biju izvēlējies iespēju ēst, tad vienīgais veids, kā noskaidrot, vai to var ēst vai nevar, ir mēģinot. Latvijas Universitāte Pedagoģijas fakultāte – Vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs. Kad šī iestāde man teica jā-vārdu, es sapratu, ka tas galīgi nav man un izmistīgi sāku vēlēties, kaut man izdotos tikt Kultūras akadēmijā, lai studētu starpkultūru sakarus Latvija – Vācija. Rakstot domrakstu, pavisam un galīgi neizgāžoties kultūras faktu testā un vēl šo to safantazējot vācu valodas eksāmenā, man izdevās.

Tas viss nāca teju vai kā svētība – akadēmija ar savu šarmanto un mazliet noslēpumaino atmosfēru, ar tādu kā oāzes slavu tobrīd vēl tikai attīstīties un uzlaboties sākušajā Maskačkā. Cilvēki brīnišķīgi, tas, ko māca – aizraujoši (pat ja ar šodienas pieredzi es varētu un gribētu paņemt daudz, daudz vairāk), Rīga reibina un visam it kā būtu jābūt, bet nav.

Finālā es joprojām stāvēju pie tās “ēdnīcas” letes, skatījos uz to, ko nu izdevies pagatavot, it kā gandarījums, bet sajūta tā pati. Ir varēšana, nav gribēšanas.

KAD UZRODAS KĀDS, KURŠ ZINĀS.

Ja esi tāds, kurš nezina, dzīve mēdz iegrozīt tā, ka uzrodas kāds, kurš to visu padiriģēs. Diriģents-diktators-skolotājs. Un tam visam pa vidu tā nemitīgā vēlme, lai ir kaut kas, kas patīk, kaut kas, ko gribas, un galu galā pieķer sevi izpatīkam citiem un pārvēršamies par to karikatūru, kurā saimnieki sāk līdzināties saviem suņiem. Man atkal jāatgriežas pie ēdiena, proti, kafejnīcā vai restorānā. Tā situācija, kurā diviem cilvēkiem atnes ēdienkartes, acis skraida šurpu turpu un beigās piekrītoši paņem to, ko varētu nosaukt par: man-arī-to-pašu. Lūk, es biju tas – manarītopašu cilvēks.

Es ļāvu sev iebarot visu. Mūziku, teātri, gaumi, idejas, rīcības, domas, viedokli. Visu! Jo man nebija pašai sava, kas vēl trakāk, vēlāk, kad tāds bija, man bija bail to paust, jo, ja nu es ar savām domām nepatikšu vairs? Ko tad?

Pieņemsim, ka mani izmeta no skolas, padzina no viencilvēka orķestra un diktatoram apnika diktēt. Es atkal stāvēju pie tās ēdnīcas letes, bet, kas ļoti svarīgi, man beidzot gribējās noskaidrot, kā tas viss garšo. Man ļoti gribējās, lai man ir kāda nodarbe, kas sagādātu prieku, kas sagādātu baudu un tajā laikā, kad es to darītu, par visu pārējo man būtu vienalga. UN BEIDZOT, beidzot spēt pateikt, kas ir tas mans.

Es biju sākusi nodarboties ar polimērkeramiku un veidot miniatūrus ziloņus, ap katru no tiem apvijot arī pa kādam stāstam, kā arī izveidojusi blogu (sākotnēji wordpress un tad savu mājas lapu) – knivirtuve.lv. Te nu tas bija. Es izgaršoju un centos formulēt savu viedokli par to, par ko iepriekš biju pieņēmusi visu citu viedokļus.

Laika gaitā esmu noformulējusi teoriju, kura savā veidā sadala cilvēkus divās grupās, proti, krānos un upēs. Lai neviens neapvainojas, es pati esmu ilgu laiku bijusi krāns, t.i., krānam vienmēr ir nepieciešams kāds, kurš to atgriezīs. Kāds, kurš pagrūdīs, pastums, sarīkos tos atklāšanas svētkus, kurš rosinās darbību, kurš ienesīs prieku, kurš izdarīs tā, lai vispār kaut kas notiktu. (Jā, un ir vēl trakāk, jo krāna grozītājs arī izlemj, kad to ūdeni piegriezt. Kad enerģijas padevi apstādināt.)

Un kā redzat, ir pavisam normāli iet 10 gadus ilgu ceļu, lai periodiski teiktu – esmu upe un prieks manī rodas pašā. Es plūstu. Ūdens dažreiz ir vairāk, dažreiz mazāk, bet man nav jāgaida tie visi neskaitāmie noteikumi un notikumi, lai pateiktu, ka nu tad gan es būšu laimīga.

Ir pavisam normāli būt apjukušam. Ir normāli nezināt. Ir normāli baidīties. Ir normāli arī divdesmit, trīsdesmit gados sevi meklēt un mēģināt noskaidrot, kas tev patīk, kas garšo, kaut vai ar tik elementāriem vigrinājumiem kā kafejnīcā. Kas vēl svarīgāk, nebaidīties no tā, ka tavs viedoklis atšķiries, jo nekas tik ļoti neatbrīvo kā atbrīvošanās no vēlmes patikt. JUMS SEV JĀPATĪK!

Ja nu ir sanācis tā, ka jums nav tā konkrētā mērķa, vai arī jums nav ne jausmas, kur nospraust to sasniegšanas karodziņu, ir brīnišķīgi izbaudīt un ļauties ceļam, jo nekad nevar zināt. Jo nekad nevar zināt, kura neveiksme patiesībā ir jūsu veiksme.

Mīļie, lai izdodas!

  • mildao saka:

    Paldies par rakstu. Ir mierinoši lasīt, ka arī citi ir gājuši cauri ļoti līdzīgai pieredzei un sajūtām kā es. (īpaši man patika rindiņa par vēsturi, kura ‘brauc ratiņkrēslā’, to es saprotu gandrīz līdz sāpēm :D un par stāšanos augstskolā arī)

    Ir iedvesmojoši dzirdēt, ka no apjukuma ir iespējams atbrīvoties. Un ka ir iespējams atbrīvoties no vēlmes (iz)patikt citiem.

    Jauku 1. septembri! :)

    01/09/2015 at 09:47
  • Laura saka:

    Sirsnīgs paldies Tev,Kni!Lai izdodas! Šīs dienas ieraksts manām iekšējām sajūtām kā punkts uz i.:)

    01/09/2015 at 09:48
  • Dainis Gžibovskis saka:

    Kni, paldies par šo rakstu!
    Tā vien gribas to nosūtīt katram draugam un paziņam, kas šogad uzsāk vai turpina mācību gaitas.

    01/09/2015 at 10:41
  • Dace Čaure saka:

    Iesita pa pakrūti. Šie bija vārdi, ko man tiešām vajadzēja dzirdēt (nu, izlasīt, labi) laikā, kad visi atgriežas skolās un universitātēs, bet es sēžu sestā stāva virtuvē, dzeru kafiju un negribu risināt nekādas problēmas. Paldies.

    01/09/2015 at 11:14
  • Kira saka:

    ekhhh pat savā ziņā mierinoši lasīt, ka kādam ar to varēšanu, patikšanu un gribēšanu ir bijis tāpat.. un, jā, arī lielpilsētā nebija variantu – vajadzēja ēst, arī nezinot, ko gribas un vai vispār gribas.. bet viss ir labi. arī tā :)

    01/09/2015 at 12:01
  • Kni saka:

    Atceros, ka, sakot šo runu, vēl nekad nebiju jutusies tik mierīga (lai arī uztraukusies par citādiem blakus apstākļiem) publiski uzstājoties.

    Bija mazliet tā bailīgi likt šo 10 minūšu runu rakstiskā veidā, domāju, kurš tik garu lasīs, bet jūs esat brīnišķīgi! Paldies jums! Paldies arī visiem labajiem aizkadra vārdiem. Patiesi priecājos, ka mans stāsts kādam palīdz, kādu varbūt nomierina, kādu rosina darboties. Galvenais, esiet drosmīgi un garšojiet, jo tikai tā var uzzināt, kā kaut kas garšo.

    01/09/2015 at 17:51
  • sarkanakmens saka:

    Foršs raksts. Man skola asociējas ar 12 neefektīvi pavadītiem gadiem, jo bija režīms, bija mācību programma un bija daudz veltīgi atsēdēta un izmesta laika. Atskatoties uz visu, gribas teikt, to sistēmu jāmaina pēc būtības. Ja par dzīves kruscelēm, tad noteikti ir jādara, kas patīk pašam un noteikti ir jāieklausās citos un, izdarot secinājumus, jāizdara pa savam. :)

    04/09/2015 at 20:55
    • Kni saka:

      Paldies, ka padalījies ar gabaliņu savu sajūtu.

      06/09/2015 at 21:04
  • Ilziite saka:

    Tu ja zini, ka mani ljoti iedvesmo?
    Paldies tev par sho!
    Taa eedniica paaraak paziistama un briiziem skiet, ka tur dziivoju :D

    07/09/2015 at 16:59
    • Kni saka:

      Priekā, Ilzīt! Tici man, arī es tajā ēdnīcā atrodos ik pa laikam. Tiekamies? :D
      Un tad vēl bremzēju ar biļešu iegādi, jo nezinu, kā man būt, bet par to aizkadrā.

      07/09/2015 at 17:45

Leave a Reply