Jaušas nejaušības

Tajā laikā, kad es tikai domāju, ka kaut ko protu, visu zīmējumu veidošana, pat visvienkāršāko, nozīmēja to, ka tiks iztērēts milzum daudz materiāla, turklāt tas visbiežāk būs tas, ko tautā sauc par – DDUM. D* darbs un materiāls. Lūk, ķēpāšanās tā bija. Taču ar laiku esmu iemācījusies ne tikai aptuveni jau aprēķināt to, cik materiāla vajadzēs, bet izdomāt, ko darīt ar to, kas rodas kaut kā cita tapšanas procesā.

Polimērkeramiķu vidē šie pārpalikumi tiek saukti par “scrap clay” un tiek atzīti par vienu no labākajām daļām (kā tāda fileja), jo šīs daļas ir kā burvju mākslinieki. Var sadarīt sazin ko un galu galā var radīt pārsteigumu pašam radītājam. Lūk, kas man sanāca no kubu ziloņu plākšņu materiāla sagatavošanas pārpalikumiem.

Zilonis, kura muguru rotā vairāki krāsu slāņi, kas, pateicoties sevī ietvertajai krāsu pārejai, veido dziļuma sajūtu. Lai nav mazuma piegaršas, mazi knipucīšauskari šūpojas līdzi. Koši, priecīgi un viegli.

Savukārt, lai šim duetam nebūtu garlaicīgi un finālā varētu sanākt ansamblis, ir tapis vēl viens zilonis.

Zilonis, kuru pavada košs auskariņu pāris.

Ja nu tev šķiet, ka šie varētu būt tavi pavasara košie pavadoņi, sistēma ir vecā. Septiņpadsmit delfīni par duetu un laime krāsaina! Kas vēl svarīgi, ir iespēja izlemt – ziloni spraust vai ļaut tam šūpoties kaklā.

Lai priecīgi un silti!