Kā piespiesties?

Un vai vispār piespiesties?
Vai lietas būtu darāmas ar varu? Vai tām tiešām jānāk pasaulē caur negribu, kā pieņemts teikt? Vai mūžīgais uzmundrinājums “vajag tikai sākt” ir vienmēr vietā? Vai nevarētu būt tā, ka iekša ar visu savu pretestību grib pateikt, ka tieši to sākt nevajag?

Es te sēžu un mazliet mokos, jo visa mana iekšā skatās uz grāmatu, kuru sen jau vajadzēja sākt un tagad pabeigt, bet es nespēju to pat atvērt. Kaut kur klusu istabas stūrī sēž sajūta, kura pie sevis bubina, ka vajag tikai sākt, bet šī stulbā sajūta nesaprot, ka tieši tur ir problēma. Problēma ir sākt.

Un vēl es domāju, vai ir vērts “elpināt” un “modināt” lietas, notikumus un paradumus, kas savā ziņā ir miruši? Skatos uz virtuvi. Nu tāda pamirusi. Vai ar visiem šāda tipa ieradumiem nav tāpat kā ar pamirušām attiecībām, kuras mēs turpinām darbināt tikai tāpēc, ka apkārtējiem kauns atzīties, ka kaut kas kaut kādā brīdī ir beidzies? Ja tā padomā, kāda gan daļa apkārtējiem, ja pat sev ir neērti atzīties, ka kaut kas ir beidzies? Atzīties sev un nešaustīt.

Tā es te sēžu un mokos. Ne īsti lasīt, ne rakstīt.
Viss beigsies ar ierušināšanos zem segas un nekad nepiepildāmo solījumu – pavisam noteikti rīt.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

8 thoughts on “Kā piespiesties?”

  1. Tu jau zini to burvīgo indiāņu parunu: ja zirgs ir beigts – kāp nost. Ar piespiešanos viņš dzīvāks nekļūs, bet tu, jājot uz sprāguša lopiņa, smieklīgāka gan. :)

  2. Ak, cik pazīstama sajūta.. Un es arī joprojām meklēju atbildi, jo tā viennozīmīgi jau nav..

  3. Mandomāt, ka sajūta ir nogurusi, tai jāatpūšas, nav svarīgi cik ilgi. Mana sajūta atpūtās 10 gadus. Citām sajūtām vajag mazāk laika. Katrā ziņā nogutusi sajūta jāliek mierā un jāķēras kaut kam, kas niez.

  4. Tikai, lūdzu, nepārprast. Es nemeklēju attaisnojumus kaut ko nedarīt, netaisu arī virtuālo pašnāvību. Mēģinu sevi nomierināt, ka ir pieņemami paklusēt, kad nav ko teikt, neaizpildot tukšumu ar bezjēdzīgu ikdienas ainiņu atreferējumu, lai imitētu dzīvību. Lūk.
    Ziloņi nekur netaisās pazust, pazudusi tikai vēlme visur bāzties ar savu viedokli. Citādi paldies par sapratni. Tad ir mazliet vieglāk.
    Nogurusi sajūta ir visprecīzākais apzīmējums.

    1. Nu nē, tik vienkārši tas arī nebūs. Tagad, manuprāt, ir godīgi sev jāatzīstas, ka esmu sevi pasmēlusi, ka par to nav jāpsiho, nav jāelpina beigts zirgs un jādara tā puse, kura prieku joprojām sagādā.
      Mana problēma (?) bieži ir bijusi un ir tā, ka msn daudz kas ir vienalga un pat ja sev atbildēšu uz to kāpēc jautājumu, iekšējo sajūtu tas nemainīs nemaz. Parasts nogurums. Nekas īpašs.

      1. Varbūt tev baigi daudz sakrājies ar lietām, kuras jādara it kā piespiedu kārtā. No tā nogurst. Bet es jau tikai spriežu pēc sevis :)

        1. Brīvprātīgā piespiedu kārtā. Varbūt arī tas.
          Kaut kas jāizdomā no jauna.
          Un vēl, ja uz to paskatās tā uzjautrinoties, tad, ja šī ir mana bloga 7 gadu krīze, Instagram ir mans mīļākais un es laižu pa kreisi.

Leave a Reply