Kni virtuve

love yourself more

Kā pusnaktij nesanāk, tā nesanāk

Jau kuro dienu mēģinu aiziet gulēt tajā pašā dienā, kaulējos par minūtēm, skaitu sekundes, kā pusnakts nesanāk, tā nesanāk. Visu laiku pietrūkst. Aizņemos un palieku sev miegu parādā. Laiku tērēju negausīgi un baudot. Baudot un ēdot. Ēdot un smejot. Smejot un dziedot.

Ar visiem mājās uz grīdas nepasēdēsi, ar visiem vakariņas tā neēdīsi. Pēc ķiršiem nebrauksi, promenādē nedziedāsi. Kas ir visi? Kas ir neviens? Kas viņi ir tajos brīžos, kad vārās kafija, kad putojas piens?

Nav tādu visu, nav tāda neviena. Ir tie, kas blakus.
Blakus sūta pastkartes.

Viņas vājība – atspulgi.

Viņš saka, Miera ielai esot savas nošu līnijas. (Galvenais, lai to neuzzina tramvajs.)

Viņa jautā: kurš nogalina lakstīgalu?

Un sūtiet pastkartes, sūtiet!

Barojošu nedēļas nogali, mīļie!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Silze saka:

    Labrīt, Kni!
    Gribēju dalīties savā šī rīta priekā. Rādās, ka mūsu pasaules nupat ir atradušās cieši līdzās – tikko izlasīju “Kas nogalina lakstīgalu…” Dubults prieks!
    Skaistu dienu, mīļā Kni!

    27/07/2015 at 09:02
    • Kni saka:

      Mīļā Silze! Paldies! Es gan man atnestajai “lakstīgalai” vēl neesmu ķērusies klāt. Es ceru, ka nesējam ir kaut kāds blats bibliotēkā. Ceru, ka Tava pirmdiena ir izdevusies!

      27/07/2015 at 18:18

Leave a Reply