Es viņu saraudināju. Vai vismaz tuvu tam.
Tā notiek, ja Tevi pārsteidz nesagatavotu, turklāt uz tik īsu brīdi. Izvilku no somas viegli nobružāto sainīti, kas ar katru rītu bija ceļojis līdzi somā ar cerību, ka mēs tomēr satiksimies uz tām dažām minūtēm, apmainīsiemies smaidiem, secināsim, ka kavējam un tā.. pa darbiem. Prom.
Tajā brīdī, kad otrs sniedz kādu dāvaniņu un neesi sagatavojies, stāvi tāds bezpalīdzīgs, smaidi un domā, bet man taču nekā nav ko dot pretī, viss patiesībā ir pavisam citādāk. Šis rīts man atgādināja kādu nesenu vakaru, kad dāvanu saņēmējas lomā biju es. Stāvēju, smaidīju un priecājos, cik tomēr tajos cilvēkos, kurus satieku, daudz mīļuma, daudz sirsnības un atvērtības. Tajā brīdī sirds, apmetot kūleni, vij kamolīti, kas iesprūst kaklā, un zini, tajā brīdī Tu otram cilvēkam ar savu patieso prieku sniedz vairāk, kā patiesībā vari iedomāties. Tas ir vesels klēpis neizsīkstošas, piepildošas enerģijas, un, lai arī Tev liekas, ka neesi devis neko, Tu esi tam cilvēkam devis visu.
Kad redzi tādu patiesu prieku, paliek vieglāk dzīvot. Priecīgāk dzīvot.
Dzīvojam priecīgi!
Priekā!
Tik patiesi skaisti uzrakstīts … mana sirds, Kni, apmeta kūleni, atceroties savus burvības mirkļus, kad Tu saņem visu …. paldies par atgādinājumu!
vai šo arī par pielāgot Tavu krasaino pasaku izdevumam? Mani nebeidz pārsteigt, ka Tu vienāršos un visiem zināmos vārdu virknējumus pārstrādā jaunā un sirsnīgā kvalitātē. Tevi vajadzētu aizstiept uz Patentu valdi un piereģistrēt kā brīnumu! Nuduien, navaru beigt par Tevi brīnīties :)
Tas jau būtu tāpat kā it patentēt ūdeni :D Bet paldies, mīļš paldies!