Pratos kauna

Publiska kaunināšana darbojas vislabāk, taču tam visam ir jābūt kādam nosacījumam – sirdsapziņai.
Zane spēlēja uz manējo pēc pilnas programmas, turklāt vēl citu klātbūtnē, kas manu kauna sajūtu tikai vēl palielināja, lai arī mēģināju atgaiņāties ar vieglu ironiju.
Viss sākās ar paziņojumu, ka esot iestājusies auskaru krīze un ka jau pabūts visos spīguļu veikalos, pat drogās, par rimčikiem nemaz nerunājot. Vēl tikai atlika paziņot, ka pasūtināti auskari pie kādas amata māsas. Vēl tagad atceros, kā viņa pie manis ieradās, lai arī košos un ar labu domu radītos auskaros, taču to izpildījuma kvalitāte tā cirta acīs, ka paziņoju, lai ar šito ārprātu ausīs pie manis nekad vairs nenāk (autori neminēšu, jo katram savi standarti, katram sava sirdsapziņa.. ceru tik, ka apmācībās viņa māca, ka tā darīt nevajag). Kaunināšana pārvērtās spēlē, kurai spēlēju līdzi, taču, kā jau kārtīgā spēlē, viņa mani pārsteidza ar pēkšņiem gājieniem, kuriem nebiju sagatavojusies, jo likās, ka nu būs gana. Izrādījās, ka ne. Kaunināšana vairāku dienu garumā.

Kad svētdienas vakarpusē atdevu viņai maisiņu ar auskariem piebilstot, ka būs jāatdod uz slīpēšanu, bija skaidrs, ka nekādas slīpēšanas nebūs, jo, kas nu ir dabūts, ir dabūts. Pasarg’ dies’, cik ilgi vēl izdomāšu slīpēt un paildzināšu jau tā ieilgušo krīzi.
Auskarus var saukt par eksperimentu, kas darināti no iepriekš darināto ziloņu atbalss. Ir kur augt. Kā teiktu slavenākais un viedākais twittera suns – tas labi.