Kad eju pa ielu un redzu, ka kāds steidzas, skrien pa galvu pa kaklu, lai paspētu uz autobusu, tramvaju vai trolejbusu, klusībā pie sevis turu īkšķus un skaitu: “Kaut nu paspētu. Kaut nu paspētu..” Visu klusībā, bet iekšā bļauju skaļi: skrieeeeEENNNNNNN! Ja nepaspēj, žēli jūtu līdzi tā, it kā pati būtu skrējusi un nepaspējusi. Turklāt visā šajā pasākumā man šķiet, ka vadītāji speciāli noskatās, kā tas viens tur, somu un kājas pa gaisu, vico, tad it kā paspēj, bet šis uzvaroši aizver durvis, tur cieši un bliež pedāli grīdā, klusi pie sevis noķiķinot… nepaspēja.. hehe.. neielaidu.
Arī es šodien skrēju, jo steidzos. Skrēju ar saviem cik tur centimetru papēžiem.. somu un jaku pa gaisu, bet kaut kādā brīdī padevos, jo pieskriet pie trolejbusa un žēli noskatīties, kā manā priekšā aizvērs durvis, lai Allijas Makbīlas cienīgā ainiņā domās uzburtu to skatu, kā trolejbusu atspārdu, līdz tas kļūst par mazu dzelžu kaudzīti… nu nē. Gāju un skatījos tālumā, turklāt tie 30 metri likās nežēlīgi tālu, un skriet vairs nebija vērts, taču trolejbuss nekustēja no vietas, lai arī to nekas nekavēja. Pieturā neviens nestāvēja, visi, kas gribēja iekāpt, jau bija sakāpuši, bet trolejbuss prom nebrauca. Saņēmos un skrēju. Tiklīdz iekāpu iekšā, durvis aizvērās un mēs braucām. Raidīju patiesu smaidu vadītāja virzienā un teicu PALDIES!
Redz, ir tomēr Rīgas satiksmē arī kāds labs cilvēks, kurš klusībā pie sevis jūt līdzi un skaita: “Kaut nu paspētu. Kaut nu paspētu..” PALDIES!
Foto: theonion.com
high five! es arī parasti ceru, ka skrejošie cilvēciņi paspēs laikā, jo pati zinu, cik neforši ir nokavēt transportu par minūti, divām… :)
Dodu pieci un priecājos, ka ir vēl kāds klusais līdzjutējs.
Līdzīgi vēl ir ar tām pārejām, kur jānospiež poga, lai apturētu satiksmi. Skatos, stāv vietulīgi kāds otrā galā, bet šajā neviena. Nospiežu pogu pat tad, ja pati ielai pāri iet netaisos. Nu kāpēc cilvēkam mocīties, ja var palīdzēt?
Super! Man vakar neveicas… un man nudien domās pavīdēja Allijas Makbīlas cienīgi gājieni… Man būtiski pagūt uz konkrēto tramvaju, ja nokavēju, tad man vairs nekur nav jāsteidzās, jo bānis jau devies savās gaitās… tā nu vakar slēdzu ofisu…rikšoju pāri ielai… tramvajam gar priekšu pie durvīm, lai redzētu kā tās aizverās un vadītāja sēž, skatās man acīs un smaida un brauc prom…
ojā, man arī kompleksi par skriešanu pakaļ sabiedriskajam transportam! nu, ka tas galīgi nav cēli un eleganti :D
Mājās pie spoguļa izmēģini cēlāko somiņas atvēzienu, elegantāko soli, patrennējies uz skriešanas trenežiera ar augstpapēdenēm – un tev viss izdosies! Lidosi pretī ātri, slaidi un eleganti kā gulbis!
Ezz, žetons par šo komentāru! Visi mani žetoni Tev! Visi!
tā kā mans galvenais transports ir vilciens – orecizitāti esmu iemājojusi kā vienu no tikumiem :D un trolejbusi taču bieži kursē, ko tur skriet ;)
Ja no punkta A līdz punktam B jānokļūst 10 minūtēs, bet nākamais trolejbuss labākajā gadījumā būs pēc 5 minūtēm, turklāt ir sastrēgumu laiks… ir jāpazemojas un jāskrien pakaļ. Ja man nebūtu jāsteidzās, es simtu gadu neskrietu.
Katrreiz, kad transports mani sagaida, sasmaidu šoferim un pateicos. Bet visvairāk besī, kad deguna priekšā aizver durvis, pabrauc 2 metrus līdz luksforam un stāv pie sarkanā. Vot tad ir pretīga jušana – nu tak attaisi un ielaid! Bet nē, principi tak!
Tad nu Tev ir gadījies rets gadījums. Patiešām ir maz tādu sabiedriskā transporta vadītāju, kas nolemj nevis ļauni triumfēt smieklos, bet gan pagaidīt kādu, kas steidzas…
Nekad neesmu skrējis, lai paspētu uz transportu, pat tad, ja draud nokavēšanas. Eju normālā ikdienas solī un klusībā lūdzos: “Kaut nu paspētu!”, bet ārēji palieku mierīgs. Laikam jau tāpēc bieži nokavēju savus transportus, bet nekad neviens par mani šādās situācijās nevar ļauni tīksmināties.
it kā jau neko sliktu nevar teikt,jo mēs visi esam cilvēki,mums visiem ir melnās dienas,bet RS personāls tomēr ir īpašs gadījums,kas pilnībā nogalē jebkādu sirsnību pret šo iestādi,nu gluži tāpat kā VID.
Skriet pakaļ sabiedrīskajam transportam ir kā loterēja, jo man nepatīk to darīt, tāpēc, ka bieži aizveras durvis degunu priekšā un saproti ka šoreiz neizkrita veiksmīgie loterejas skaitļi, bet loterējā nevar vinēt, ja nemēģina vispār. :)
Ļoti labs salīdzinājums!
Šorīt, kad trolejbuss piestāja pieturā, kas veidota gluži kā maza saliņa un kurai pretējā pusē vienlaikus pieturēja cits trolejbuss, tajā brīdī, kad atvērās pirmā trolejbusa durvis, pa tām kā bulta izšāvās kāds uzvalkā tērpies kundziņš un zibenīgi metās tā otra virzienā. Veicamais attālums ne tik liels, tomēr pietiekams, lai mērķis paspētu aizvērt durvis. Un to sprinta sekunžu laikā viņam bija vismaz viens līdzjutējs, kurš pie sevis skaitīja – “kaut nu paspētu!”