Kni virtuve

love yourself more

Knipsijs un ģipsijs

Ja Andželinas Džolijas labā kāja tvīto, tad pavisam noteikti mana kreisā kāja var blogot, turklāt, lai piedod tā slavenā labā kāja, mana kreisā savas aktivitātes virtuvē uzsāka jau pagājušajā nedēļā.

Biju jau aizmirsusi, kā tas ir, celties agri. Celties tad, kad nedēļas laikā biju pieradusi tikai griezties uz kreisajiem sāniem un nodoties buržuju miegam līdz desmitiem rītā. Nepārprotiet, brīdī, kad esi iekārtojis ģipsim ērtāko gulēšanas pozu, līst laukā no gultas ir pēdējais, ko gribas darīt. Taču nu bija brīdis, kad nebija izvēles. Kārtējā fotogrāfēšana, lai beidzot taptu skaidrs, kas tad tur īsti ir.

Kritiena nedēļā biju saņēmusi instrukcijas par to, ka pie ārsta jāpierakstās laikus un ka tāda pēkšņa uzrašanās vairs cauri neies, tāpēc traumu poliklīnikā administratore mani pierakstīja uz otrdienas astoņiem četrdesmit.

Atradusi starp daudzajām ēkām īsto, gāju tik iekšā savā klibās gazeles gaitā kruķu pavadībā. Ģipsijs joprojām izlikās par ķieģeli, kas vienkārši piesiets pie kājas ar uzdevumu, to maksimāli vilkt pie zemes. Smagi. Reģistratūrā iemaksāju trīs latus un tiku norīkota uz augšstāvu. Kundze gan apjautājās, vai es tikšot, jo ārstu var nosaukt arī lejā, bet nu.. teicos, ka tikšu un viss būs labi. Tīri vai jocīgi, telpas remontētas un kāpnes. Iestādē, kur notiek klibo, vienroču un iebetonēto pirkstu saiets. Lai tā būtu.

Uzcilpoju augšā un pēc sen zināmās shēmas uzdevu jautājumu, kas slimnīcās un poliklīnikās ir tāda kā parole. Sak, ļaudis, kurš te pēdējais uz divi simti vienpadsmito. Kundžu trio, draudzīgi pasmaidot, teicās esam pirms manis. Pat ja arī negribēju klausīties, ļoti labi dzirdēju, ka kundze, gluži kā es, pierakstīta uz tiem pašiem astoņiem četrdesmit. Tā jau dzīvē ir, viens lielums var būt tik dažāds. Kādai no mums bija agrāki, kādai – vēlāki astoņi četrdesmit.

Kas man traumās simpatizē, tur it kā liekas, ka ir haoss, bet patiesībā viss notiek, ievērojot zināmu kārtību, proti, visi tiek izsaukti kā skolā pie tāfeles. Lai arī es atnācu vēlāk, izrādījās, ka loterijā esmu laimējusi tos ātrākos astoņus četrdesmit un varēju doties iekšā, kur mani sagaidīja kundze gados.

“Nu, meit, velc nost to zābaciņu, zeķīti un sēdies uz kušetītes.”
Kundze turpināja skatīt manu iepriekšējo rentģēniju un visu laiku atkārtoja, ka man jāapbruņojas ar pacietību. Pacietības man kā malkas un viņas uzruna “meit” manu sirdi kausēja. Es patīku tantēm, ko lai dara. Bruņojos ar pacietību un gaidīju, kas notiks tālāk.
Daktere, paņēmusi šķēres noapaļotiem galiem, tuvojās manam ar sirsniņām apzīmētajam ģipsijam. Veiklām roku kustībām kreisā kāja tika atbrīvota (jēj, free Willy!) un atklājās nevisai glīta aina, lai gan potīte izskatījās glītāk nekā tobrīd, kad viņu redzēju pēdējo reizi.

Pēc mirkļa jau tuklie pirkstiņi māja man sveikas, it kā gribēdami pavēstīt, kādi tie izskatīsies tad, ja aizraušos ar pārmērīgu ēšanu un aizmirsīšu par jebkādām kustībām. Pēda, tikusi brīvībā, nu pletās platumā un likās, ka kāja nolēmusi pārvērsties par lācēna ķepu no kādas multfilmas. Tāda pufīga un labi barota.

“Bet tagad, meit, uz rentgenu!”
Atspiedos pret kruķiem un cilpoju vien uz blakus ēku nobildēt manu pufīgo lāča kāju. Ietenterējusi iekšā, atradu vietu, kur ļaudis sēdēja rindā uz rentgenu. Pēc mirkļa man piebiedrojās arī kundzīšu trio un mēs jau draudzīgi sitām klačiņu, līdz viena tomēr painteresējās, vai nevajag samaksāt un vai nevajagot tur kaut kur uz rentgenu pieteikties. Nekādu instrukciju man nebija un galu galā izrādījās, ka sēžam ne tikai nereģistrējušās, bet arī pie nepareizā rentgena. Sak, kaut vienu reizi gribēju kaut kur par velti.. ar ielūgumu, bet ne, pat uz melnbalto fotosesiju bija jāpērk biļetes.

Pie otra rentgena bija rinda, kuru veidojām ne tikai mēs, atnācēji pienācēji, bet arī vietējie, kas pavisam noteikti bildēties gāja ar ielūgumiem. Vienam no vietējajiem piemetās tas, kas mani piemeklē jau kuro rītu. No mazkustīgā dzīves veida, kamēr neesmu ne padzērusi tēju, ne ēdusi brokastiņu, man metas melns gar acīm. Līganā kritienā lielais vīrietis ar lauzto roku gulēja uz zemes, bet pārējie mazāk traumētie viņu slēja augšā.

Rinda kustējās uz priekšu veikli un tad atkal notikas tas, kas man traumās simpatizē. Lai gan savu biļeti biju pirkusi pēc kundzīšu trio, mani atkal pasauca pirms viņām. Veiklais foto un varēju atkal mērot ceļu atpakaļ uz blakus ēkas otro stāvu, kur mani sagaidīja ar vārdiem: “Meit, nāc iekšā, es jau skatu Tavu rentgenu.”
“Redzi, kā tāds vecs, ieplīsis trauks,” daktere ar peles kursoru rādīja datorā. Ģipsijs ir noņemts, jaunu neliks, bet kāpt uz kājas nedrīsktēs vēl līdz… 19.. nu labi, ņemot vērā manu vecumu, 12. martam. Tad vēl pēdējo reizi tiku uzrunāta ar “meit” un mēs atvadījāmies.

Nezinu, bet tā kundze man simpatizēja. Tik vienkārša, bez ceremonijām un grūti saprotamiem vārdu savirknējumiem. Pavisam saprotams epitets par ieplīsušo trauku ar norādi uz kaulu ekrānā.

Knipsijs un ģipsijs tagad ir šķirti un tā vien liekas, ka kreisā kāja sāpīgi smeldz pēc ģipsija. Šķiet, tie būs paspējuši sarīvēties, vai arī mana kreisā kāja ir žirafes kāja un tikai tagad tai pielecis, ka ir jāsāp.

Bet tikmēr kaut kur otrā krastā Andželinas labā kāja turpina tvīkstēt.

Turam buru!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Si saka:

    Apsveicu ar veiksmīgu (lai arī ne tik nesāpīgu) šķiršanos no baltā biedra! Jūs tak nebijāt nekādi sirdsdraugi, kaut viņš drošvien centās un darīja, ko varēja, lai dziedētu Tavu kāju… Turās!
    P.S. pie mums te silts un pavasarīgs, bet tā velk atpakaļ… pāries – es zinu

    29/02/2012 at 10:32
  • Rudīte :) saka:

    Cik mīlīgi aprakstījusi savu daktera apmeklējumu. :)Ja ģipsi atpakaļ nelika, tad tas nozīmē, ka atveseļošanās notiek. :) Turu īkšķus, lai ātrāk varētu ar kreiso kāju spert uz zemes. :)

    29/02/2012 at 12:05
  • Kni saka:

    Tas, ka turpinu smieties, manu ikdienu padara vieglāku, jo nu, ko tur izlikties, nav viegli. Šodien sapratu, ka negribu palikt veca un nevarīga, atkarīga no citiem.

    Citādi ārkārtīgi priecē, ka šodien ir tik pavasarīgs laiks, lai arī vakardien likās, ka atkal sākušies kārtējie Ziemassvētki.

    29/02/2012 at 14:34
  • Elīna saka:

    Tas ir pats foršākais, ka, neraugoties uz to grūtumu, Tu spēj pasmieties un saskatīt apkārt pozitīvo. Un savā ziņā pat gribas teikt – izbaudi šo laiku! Gan to atkarību no citiem, gan to, ka vari veltīt laiku sev.
    Dakterējies! :)

    29/02/2012 at 20:22
  • Kni saka:

    Paldies, Elīna!
    Lai arī ir apgrūtinoši daudz kas, ir forši. Tikko atradu saldētavā saldējumu. Tincii to tik veikli tur vienvakar ielika, ka es pat aizmirsu.

    29/02/2012 at 20:29

Leave a Reply