Ja Sprīdītim purvā rādīja, kā nauda žāvējas, tad Barselonā var aplūkot, cik čakli šīs pilsētas iedzīvotāji mazgā veļu, kuru pēc tam eksponē uz saviem balkoniem. Šī izstāde visbiežāk iziet arī ārpus balkona robežām, taču jāteic, ka lieliski sadzīvo ar “es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs”.
Kas attiecas uz balkoniem un veļu, tad esot tā, ka īsti jau neesot atļauts. Tieši par šo “atļauts/aizliegts” man radās priekšstats, ka, darot kaut ko it kā aizliegtu kopā, tas automātiski kļūst par atļautu. Punkts. Sodīt nav vērts, tik vārnas ķērc. Tieši tāpēc šajā reizē gribu jūs vest uz kādu ielu, kurā veļas izstādes aizstāj cilņi, krāšņas balkonu metāla margas un tūristu fotokameru zibšņi.
Caur Passeig de Gràcia uz Sagrada Familia.
Passeig de Gracia ir smalkākā un dārgākā iela. Iepirkšanās un biznesa centrs. Iela, kas nosēta ar arhitektūras pērlēm. Lūk, arī burvīgs iemesls, kāpēc tiek aiztaupītas it kā šarmantās veļas izstādes. Sak, ir vairāk ko parādīt.
Edificio Banco Vitalicio. Ja pareizi sapratu, šobrīd milzīga biroju ēka.
Cases Antoni Rocamora. Ēku ansamblis, kas kopā izskatās kā viena ēka. Smalkas detaļas un koši kupoli, kas klāti skaistiem dakstiņiem. Foto: fragments no ēkas.
Casa Lleó Morera
Nama adrese: 38 Passeig de Gràcia. Kas tā par ēku, es nezinu. (Si, tur ir C.O.S. veikals. Šajā ēkā.)
Casa Batlló (Gaudi)
Un tipisks skats pie jebkuras Gaudi mājas. Jebkuras.
Kamēr dega sarkanā gaisma, tiku iedrošināta pakāpties uz braucamās daļas. Sak, nebaidies, te neviens virsū nebrauks. Un nebrauca arī. Nevienu reizi, kamēr biju Barselonā, neradās sajūta, ka kāds kā psihs trieks virsū, kā gadās pie mums pat pie zaļās gaismas uz gājēju pārejas.
Pa diagonāli pāri ielai: Casa Milà (Gaudi).
Teicu, tipisks skats pie jebkuras Gaudi mājas. Vismaz var redzēt, kā es pati no malas izskatījos. Visi priecīgi.
Ejot garām visām krāšņajām ēkām, palēnām virzījāmies katedrāles Sagrada Familia virzienā.
Kamēr piestājām pie kārtējās ēkas, kuru iekāroja fotokamera, kāda šarmanta dāma taujāja ceļu uz vienu no Gaudi mājām. Dzimusi Budapeštā, dzīvo Ņujorkā un ir sajūsmā par Barselonu, tās arhitektūru, cilvēkiem, parkiem un ēdienu: “I am seventy. Just came from Paris. I’ve traveled all around the world. Paris sucks, London sucks, New York stinks, but Barcelona is gorgeous! I’ll move here for six months or a year.” Enerģijas pilna sieviete, kas, pelnītā atpūtā esot un viena pati izaudzinājusi divus bērnus, nu nododas pasaules apskatei un baudām. Agnes ir viņas vārds. Lai viņai laba veselība un šī spēja iedvesmot turas!
Sagrada Familia.
Mūžīgais būvlaukums, ja mēra mūsu mūžiņos. Būvniecība sākās 1882. gadā, tad ar pārtraukumu (Gaudi nāve, kari), naudiņas trūkums un tā. Jāteic, ka tā daļa, kas senā, manai acij tīkamāka, harmoniskāka un mierīgāka, bet par visu pēc kārtas.
Mana pirmā reakciju, ieraugot jauno daļu, raksturojama divos vārdos: cik neglīti.
Vairāk par šo foto nemaz netiku. Neinteresēja, nevilināja. Šķeltās skulptūru formas.. nē. Gājām uz otru pusi, bet pa ceļam nevarēju neapstāties. Sasodīts, tas viss arī ir šī gigantiskā būve!
Detaļas, kuras tūrisma ceļvežos nerāda. Kolosāli!
Nonākot otrā pusē (vecajā daļā), elpa aizrāvās. Cik ātri izteiktais “neglīti” pārvērtās par brīnišķīgi. Jēzus dzīves gājums izstrādāts vissīkākajās detaļās, attēlojot to visu ainās. Tur varētu lūkoties stundām.
Jaunais pa kreisi, vecais – pa labi.
Ceļojumam atvelētais laiks bija pārāk īss, lai paviesotos katrā no Gaudi mājām, taču plānoju to pavisam noteikti izdarīt kādā no nākamajām ciemošanās reizēm.
Atkāpjoties tālāk, apejot pie katedrāles esošo mazo dīķīti, uz visu paveras vēl citādāks skats. Izgaismojas vitrāžas.
Šīs dienas stāstu beigšu ar manu mīļāko foto no katedrāles.
Un tagad pasakiet, kā var neiemīlēties šajā pilsētā, ja tā pat nav puse no dažās dienās piedzīvotā?
Mļin, Kni, es tagad gribu uz Barselonu. Akvaivaivai, cik tas bija skaists stāsts!
Tikai un vienīgi atbalstu!
He, man arī liekas, ka tur zaļo gaismu gaida tikai tūristi, bet pie gājēju pārejām uz asfalta tomēr ir rakstīts, cik cilvēku viņgad ir nobraukti, šķērsojot ielu pie sarkanā.
Jā, tieši tā. Man jau palika neērti, lai gan es mēdzu to darīt te. Tur pat bija tā, ka pie gājēju pārejas, tiesa gan šaurai ielai, mašīnā sēž policisti. Es, protams, apstājos. Nevar tak iet, čaļi sēž auto, uz ko man atbildēja: “Izbeidz, ejam. Viņi nenāks. Viņi netaisa problēmas tur, kur viņu nav.” Lai kā, viss pēc apstākļiem.