Kni virtuve

love yourself more

Maij, tu biji traks!

Kā viss noskaidrojās vēl martā un apstiprinājās aprīlī, maijs būs traks. Un bija, taču ārkārtīgi pozitīvi traks un izaicinājumiem, kurus ne tikai pieņēmu, bet arī uzveicu, bagāts. Tā bija neizsakāma laime tam visam ļauties un izdzīvot līdz pēdējai vīlei ar visām grūtībām, pārpratumiem, kļūmēm, vilšanos, atklājumiem, neizmērojamu prieku, smiekliem, garšām un baudām, lai finālā, pilnīgā kosmosā, sēdētu Doma baznīcā un klausītos debešķīgu mūziku, kas no visām šīm sajūtām aucu kaktiņos sadzen patiesas pārdzīvojuma asaras. Tik skaisti! Jūs esat skaisti, un milzīgs paldies par to, ka bijāt (un turpināt būt) daļa no tā visa, neaizvietojams atbalsts un enerģija.

Kad, kā saku, biju saēdusies drosmes un jau vienam izaicinājumiem piekritusi, jauši nejauši prātā ienāca vēl viens. Izstāde. Pastāstīju par to Spīganai, kura, ne mirkli nešauboties, jau berzēja rokas un mudināja, ka nav jābaidās un ka ir pēdējais laiks! Viss pārējais notika pats no sevis, notikumi sakrita tik viegli, ka mana drosme pēkšņi pārauga neticamās bailēs, jo vairumā gadījumu mēs nez kāpēc izdomājam, ka visam jānotiek ar milzu piepūli, laužoties caur krūmiem ar mačeti rokās. Kaut kur kādā stūrī ceram saņemt atteikumu, lai nebūtu jāuzdrošinās. Baidīties ir tik pierasts.

Man nebija ne jausmas kā, nebija par ko un jo vairāk par to domāju, jo vairāk ideju un vizualizācijas radās, jo vairāk apkārtējo atbalstu saņēmu. Tika pat rīkota kafijošanas sapulce manis nomierināšanai un plāna kaldināšanai. Rezultāts apskatāms Kalnciema ielas kvartālā Vīnu mājā pie sienas. Tur ir krēsliņš, kur pakāpties mazākajiem un lupa, ar kuru nodoties pētniecībai gan lieliem, gan maziem. Un ziloņi! Daudz, daudz ziloņu.

Ar izstādes atklāšanu ir gluži kā ar ziloņu bildēm, kuras, pirms nonākšanas mājas lapā, jau kāds ir redzējis. Kā mums gāja vakarā pirms, brīnišķīgi izdevies parādīt Spīganai. Viņai tik ļoti padodas melnbaltās fotogrāfijās iedvest krāsas. Sajūtu krāsas. Baudiet!

Gatavošanās process, kurā milzu paldies tiek Tincī Mārai duetā ar mazo Martu, kuras palīdzēja nogādāt ziloņus un krēsliņus līdz Kalnciemielai, Silvai un Rudu par ziloņu piedabūšanu pie sienām.

Tajā brīdī, kad biju izdomājusi, ka izstādei nepieciešami krēsliņi, uz kuriem mazākie apmeklētāji varētu droši pakāpties, sapratu, ka pašas spēkiem tos sagādāt nebūs iespējams. Pirkt nebija vajadzības, jo ko gan ar tiem pēc tam iesākt? Šajā sakarā paldies tiek visiem, kuriem ir “gali” kādā no bērnudārziem un kuri atsaucās palīdzēt, taču vislielākais paldies ceļo pie manas bijušās kolēģes Regīnas, kura palīdzēja aizņemties šos burvīgos izstādes atribūtus no bērnudārza “Childcare”, kurā ar lielāko prieku, tiklīdz radīsies izdevība, novadīšu kādu veidošanas vai zīmēšanas nodarbību.

Ar sagatavošanās darbiem saistās visdažādākie kuriozi un viens no tiem ir gadījums makšķernieku veikalā, kur, pērkot makšķerauklu, pārdevējs uzvaroši izslejas un jautā, vai tad krellēm. Skaidrs, jo kam gan citam vēl. Šķiet, stāsts par gleznām viņu mazliet apbēdināja.

Tā nebūtu es, ja par lupām nebūtu arī kāds stāsts. Sena un izsapņota doma par to, ja nu kādu dienu notiktu kas tāds neticams un maniem ziloņiem patiešām būtu izstāde, tur noteikti būtu jābūt lupām.

Ar lupu iegādi Rīgā ir sarežģīti, taču tajā brīdī, kad tiku pie tieši tādām, kādas kāroju, Jāņa Rozes grāmatnīcā uz manu jautājumu, cik Jums tādu ir, pretī saņēmu – cik vajag? Kad teicu, ka nepieciešamas vēl sešas (jo trīs jau bija iegādātas), pretī saņēmu – tikai? Ja Zvaigznes grāmatnīcā uz mani raudzījās seja, kura negribēja pārdot neko, tad te – ka es tik maz. Skaidra lieta, jo viens cilvēks parasti lupas pērk vairumā. Ko gan vispār var iesākt ar tik niecīgu skaitu lupu? Silti smaidi un viens paldies arī Jāņa Rozes grāmatnīcai.

Jau kuro reizi skatos uz iemūžinātajiem mirkļiem un nevaru beigt priecāties. Priecāties par to, cik burvīgus cilvēkus ziloņi pie manis atveduši. Tā nevar būt nejaušība, ka zilonis simbolizē draudzību, jo kā gan kaut kas var būt nejaušība, ja man tam ir tik daudz pierādījumu? Par to arī PALDIES!

_MG_8237

_MG_8310

_MG_8330

_MG_8325

Priekā!

Atvilktne: Sloņ un darbi
  • Oskars saka:

    un ir jau arī tie cilvēki, kuri pienāk (ne caur ziloņiem) nākuši.

    bet kurš gan vairs var atšķirt, kur izbeidzas cilvēks un iesākas zilonis.

    01/06/2015 at 08:39
    • Kni saka:

      Bet tik labi, ka atnāci vai es atnācu. Tur arī nevar vairs saprast.

      01/06/2015 at 18:38
  • Čurkstiņa saka:

    Apsveicu ar izstādi, mīļā Kni!
    Un melnbaltie foto tik tiešām brīnišķīgi!

    01/06/2015 at 12:04
    • Kni saka:

      Paldies, mīļā! Un piedod, ka tā arī Tava mazā sienāža darbiņu tā arī “Uzzīmē man ziloni” sērija neiekļāvu.

      01/06/2015 at 18:40
      • Čurkstiņa saka:

        Piedosim :) Jo mēs jau lipinājām, nevis zīmējām :)

        01/06/2015 at 23:47
  • Gicha saka:

    Es ļooti priecājos par to prieku, kas tevī un ar kuru dalies!

    01/06/2015 at 13:37
    • Kni saka:

      Paldies, mīļā Giča! Ceru, ka puikam ceptā kūka sanāca varena!

      01/06/2015 at 18:41
  • Caltha saka:

    Cik lieliski! Ar interneta starpniecību apbrīnoju Tavus ziloņus jau sen un noteikti nelaidīšu garām iespēju aplūkot tos klātienē. Cik ilgi izstāde apskatāma?

    01/06/2015 at 14:51
    • Kni saka:

      Paldies! Nosūtīju Tev epastu, bet pie reizes pateikšu arī te, ka izstāde ir līdz 5.jūnija vakaram. Pati plānoju aizbraukt trešdienas vakarā. Ja nu kāds vēlas piebiedroties, varu uzrīkot privātu ekskursiju ar visiem pastāstiņiem.

      01/06/2015 at 18:42
  • Liene saka:

    No sirds sveicu,ka ir šāds maģisks notikums! Izstādi varu apskatīt tikai caur bildēm, taču attēli ir tik burvīgi,ka sajūtiņa pakrūtē rodas.Skaistums!
    Sasmējos par lupu meklēšanu. Sirsnīgi. Paldies!

    03/06/2015 at 16:40
    • Kni saka:

      Jā, Spīganai lieliski izdevies fiksēt sajūtas, bet par to, ka netiec – žēl. Šovakar apraudzīju, lupas nospodrināju.

      03/06/2015 at 22:33
  • Kni fane saka:

    Tā arī neizdevās nedēļas laikā tikt līdz Kalnciema kvartālam :( Saki, kur vēl tava izstāde būs skatāma? :)

    08/06/2015 at 01:28
    • Kni saka:

      Ak, Tu, kautrīgā Kni fane ar nenoslēpjamo IP adresi ;)
      Žēl, ka neizdevās tikt, bet pagaidām ir tā, ka bija doma par pilsētu ārpus Rīgas, taču šobrīd atbildēt neko nevarēšu. Es varētu mēģināt to visu aizvest uz Alūksni, bet nezinu, cik ilgi vēl aizdoto ziloņu īpašieki būtu ar mieru padzīvot bez saviem ziloņiem. Katrā ziņā, ja būtu turpinājums, tas nebūtu Rīgā.

      08/06/2015 at 08:15
  • Mēnessmeitēns saka:

    Novēlots, bet ļoti sirsnīgs apsveikums. Jauna pieredze Tev kā māksliniecei. Īstenībā esi baigais malacis. Un, ļoti žēl, ka šogad mana Latvijas viesošanās nesanāca jūnijā, kā iepriekš. Bet, es ceru, ka kādreiz būs vēl kāda izstāda. (Turu īkšķus).

    12/06/2015 at 01:21
    • Kni saka:

      Paldies! Novēloti sveicieni ir ļoti labi sveicieni, jo tādējādi sveicienus var pagarināt. Tiešām žēl, ka netiki, jo ziloņi ir paspējuši mainīties kopš to ziloņu, kas ir Tev, laikiem.

      12/06/2015 at 07:06
  • Mēnessmeitēns saka:

    :) Zinu, ka ir izmainījušies. Es esmu klusais Tavas virtuves lasītājs. Klusais, jo ejot no rīta uz sporta zāli, ja ir jauns ieraksts, es lasu, bet komentēt nevaru. Jo Vodafone joprojām domā, ka esmu nepilngadīga un mans telefona internets neļauj man iekš wordpress komentēt. Bet, vakarā, atnākot no darba, kaut kā negribās līst internetā un komentēt. :)) Bet jā, ziloņi ir skaisti. Nereti gribās pacelt roku, tikai tas Vodafone… Un jā, tad jau ir par vēlu. :(

    15/06/2015 at 02:12

Leave a Reply