Mandalu zilonis #10

Šķiet, vēl tikai nesen tiku paaicināta piedalīties divpadsmit darbu projektā un vēl tikai nesen centos izgudrot tēmu, bet patiesībā pavisam drīz viss būs galā, jo atlicis uzdarināt vēl tikai divus ziloņus. Jau vairākkārt esmu teikusi, ka ar katru nākamo ziloni paliek grūtāk, jo jāizdomā ne tikai jauna krāsa, bet jācenšas uzdarināt citādāka mandala.

Arī šim, desmitajam zilonim, uzskicēju aptuveno zīmējumu, kas patiešām bija tikai tik aptuvens, lai nojaustu virzienu, kurā dodos. Sakarā ar to, ka piektdienas vakarā nācās taupīties sestdienas rītam, aprobežojos vien ar toņu sagatvošanu un skici, kuru noguldīju līdz sestdienas vakarpusei. Jāteic, ka tik ilgi, kā tapa šis mandalu zilonis, sen neviens no ziloņiem nebija tapis. Tā lēnām un ļoti pārdomāti, vienlaicīgi it kā mani mazliet spīdzinot. Viena doma – neatkārtoties. Pirms sākt, priekšā noliku visus un ļāvu šim brīdim ilgt. Varbūt smieklīgi, bet ar katra nākamā tapšanu sāku arvien vairāk piekasīties pirmajiem. Tur to varēja labāk, tur to precīzāk, tur tā un tur šā. Esmu kļuvusi prasīga. Pret sevi jo īpaši.

Tad, lūk, kas galu galā man sanāca. Tāds kaut kas starp plūmēm un kripatiņu zelta. Tas no rudens garšām.

Katru reizi, kad vakarā sagatavoju mandalu ziloņa ierakstu, tā vien prasās taustiņu “publicēt” nospiest uzreiz, bet nevar. Jāgaida rīts.

Varētu jau katru reizi to pat plakanu, taču, kā iedomājos par to, ka nebūs acij kur ieskrieties, tā gribas tos mazos “kalnus un lejas”.

Un vēl mazliet.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

6 thoughts on “Mandalu zilonis #10”

  1. Tapšanas ilgums un lēnums pavisam noteikti ir maģisks, kā arī miers, kurš iestājas to gatavošanas brīdī. Tas ir kaut kas patiesi vēl neatšifrēts, kā viss tik pēkšņi var mainīties.
    Kur paliks mandalu ziloņi. Visticamākais sastāsies uz audekliem tieši tāpat, kā to izdarīja mākslinieku ziloņi, jo kaut kā neiedomājos, ka tieši šos vajadzētu pārtaisīt pat valkājamām lietām. Citus pavisam noteikti, bet šos.. varbūt pie sienas un tad aplūkotājiem izdalīt pa lupai, lai izpēta kārtīgi, jo nu.. bildes ir bildes, tās parāda ko citu. Dabā tas viss pēkšņi saraujas tik mazā gabaliņā, ka nekas cits neatliek, kā visu atklāt vēlreiz un no jauna pašam savām acīm un savu redzējumu. Šo redz objektīvs. Katru reizi, skatoties uz bildi, ieraugu tos citā gaismā, paņemot rokā, ir pavisam cita sajūta.

  2. Viņš liekas tik skaists, tik īpašs un tik ļoti tieši oktobris. Es viņa krāsās uzreiz redzu – miķelīšus! :)

Leave a Reply