“Nu ko viņa skatās?” nobubināju pie sevis un mēģināju saprast, kas īsti nav kārtībā, ka tik ļoti jāskatās. Patiesībā viņa jau nemaz neskatījās, vienkārši pārpildītajā trolejbusā skatienam nebija vietas. Cilvēks pie cilvēka, un skatienam nebija kur likties. Gluži kā tam pašam vēderam, kurš tik apaļš kā akvārijs bija piestiprinājies kādam vīrietim. Ziniet tos apaļos akvārijus, kuros parasti dzīvo viena zelta vai kāda cita zivtiņa, kur vietas pietiek tikai Volta Disneja multfilmas pilij ar pāris mākslīgajiem zaļumiem un saujai akmeņu, kas imitēja zivs mājas, bet patiesībā bija cietums un viesnīca vienlaicīgi.
Tad, lūk, vīrietis ar savu akvārija vēderu aizpildīja jau tā neesošo telpu, meitene tramīgi dzenāja skatienu, mēģinot to virzīt loga virzienā, taču visu laiku atdūrās pret manu seju. Tā tie cilvēki, kuriem pietrūkst telpas, katru dienu baksta ar acīm viens otram sejā, pa pleciem, pa mēteļiem, zābakiem, somām, cepurēm un cimdiem… Dursta ar acīm mugurā, jo skatienam vienkārši nepietiek vietas. Tas skraida kā tāds tramīgs zvērs, biedēdams tā sastapējus, kuri tā arī pie sevis bubina: “Ko skaties?”
Un galu galā, kā Tu zini, ka tas zvērs skrien tev virsū? To taču var zināt tikai tad, ja savējo esi uzrīdījis kādam. Tādu badīgu, nogurušu. Tas nemielojas, bet rij, rīstās.
Ir jāiemācās mieloties kaut vai ar skatienu, lai vietas trūkuma dēļ tas nevis grūstītos, bet mierīgi pastāvētu līdzās vai pat apskautos.
Skatīties, nevis blenzt.
Man vienmēr ir šķitis savādi tas, ka cilvēki pēc tam skatienu atrauj. Paskatās un, tiklīdz esi noķēris viņu skatienu, tas aizbēg. Uz mirkli. Kādēļ gan nevar vienkārši pasmaidītotram, jo sabiedriskajā transportā mēs arī esam tādas pašas ieslodzītas zivtiņas, tikai šoreiz pie vainas nav akvārijs, bet gan Šprotu konservu kārbiņa…
Man tādās situācijās, kad mani pēta vienmēr liekas, ka man kaut kas ne tā uz ģīm’ uzmālēts, vai kaut kas apģērbā atkāries. Pēc tādiem brīžiem vienmēr cenšos ielūkoties spogulī :)
Lai gan ir bijis, ka pati nevaru atraut acis no kāda cilvēka, parasti no tāda, kas manās acīs ir skaists. Tad es tā klusiņām priecājos, ka ir tik skaisti cilvēki.
Šodien lielveikalā sastapos ar citu skatienu.. Tādu siltu un mierīgu.. Un padomāju, ka ne jau no visiem skatieniem vajag bēgt! Dažos var sildīties vai veldzēties vai.. iemīlēties. ;)