Rudens ar saviem saltajiem pirkstiem gabaliņu pa gabaliņam knibina mani nost. Tā vēlme no sevis izdabūt laukā burtus, kurus savirpināt tekstos ir tik liela, ka iespējams tā pati nosmok no vēlmes lieluma. Esmu pat kaut kad teikusi, ka kādam, kas kaut ko ļoti, tik ļoti, nu ļotāk vairs nevar būt, vēlas, tad tādam nevar to “ļoti” dot, lai neapreibst no tā prieka tik ļoti, ka to savu ļoti sabojā. Mērenība. Mērenība un līdzsvars ir tas, kas, laikam mainoties, patiesi trūkst un liedz sevī sabalansēt domas.

Kamēr vietām zemi klāj šim laikam bagātīga sniega sega, kaut kur laukā tomēr vēl spraucas pa kādai krāsainai lapai. Tā arī mans mēģinājums paildzināt krāsu festivālu un vēl neļauties pelēkajai Rīgas ziemai.

Kamēr lapas vēl tikai veras virtenē, panēsāšu tās, lai labāk saprastu, kā tieši tām būt.

Lai silti!