Katru otrdienu mani pārņem sajūta, it kā šajās divās darba dienās būtu pagājusi jau visa nedēļa. Grozi, kā gribi, bet laika nekad nepietiek. Nekad. Ne tad, kad man bija divpadsmit un vasaras brīvlaikā tumsa apēda gaismu tik ātri, ka nepaspējām izspēlēt visas kārotās tautas bumbas reizes, ne arī tagad, kad man ne tuvu vairs nav divpadsmit un gaisma uzvedas tik melīgi, ka desmitos vakarā vēl šķiet, ka ir tikai septiņi.
Tā ar miegainu skatu šorīt raudzījos spogulī un kalkulēju, kur paliek laiks. Kurs tas aizmūk un kāpēc es tam netieku līdzi. Sešas stundas miega, astoņas stundas birojā, četras vai piecas stundas ar celšanos, došanos, nākšanu mājās un tad kaut kādas mistiskās piecas, kurās vēl var mēģināt kaut ko iespēt, ja vien ir spēks.
Vai laiks paliek ātrāks, bet mēs ar laiku lēnāki? Vai arī laiks ir tikpat ātrs, tikai mēs esam lēnāki? Vai arī mūsu vēlmju kļuvis tik daudz un iespēju virpulis galvu reibina tik ļoti, ka pusi vēl no tā brīvā laika mēs prātojam, ko no tā visa izvēlēties?
Vai atceraties to laiku, kad tika solīts, ka dators ieekonomēs papīru? Un vai esat pamanījuši, kas patiesībā ir noticis un ka papīra kalnu kļuvis vēl vairāk? Vai nav tā, ka viss, kas mums apkārt, patiesībā nevis mums atbrīvo vairāk laika, bet tieši otrādi – to čiepj?
Lai kā tur arī būtu, nekas cits neatliek, kā rīkoties tā, kā saka vācieši: man muss die Prioritäten setzen, kas savukārt nozīmē, ka jānosaka prioritātes, jo visu nevar. Tas ir kā bērnībā – nevar dabūt ledeni un bulciņu vienlaicīgi. Ir jāizvēlas un jāiemācās būt mierā ar savām izvēlēm, negaužoties, ka pie kaut kā cita netiec.
Izvēle. Prasme izvēlēties. Izvēlēties un būt ar to mierā. Gūt sāta sajūtu, nerijot visu.
To arī novēlu. Galvenais nepazust lielajā skrējienā, ķerot laiku.
Pavadījumam Bjorka. Džezīgā Bjorka ir mans pēdējā laika labākais atklājums. Baudu un rādu arī jums.
Un lai neliekas maz – mans absolūtais favorīts.
Lai silti!
mēs esam tik brīvi un neierobežoti, cik brīvs un neierobežots ir mūsu prāts…un mums pieder viss pasaules laiks :)