Te nu jau ilgāku laiku nomoku sevi ar jautājumu, kā nākas tas, ka viss, ko esi varējis iepriekš, vairs nevari tagad. Vai tā tikai iedoma, vai tas mirklis. Bet te, kā naglai pa galvu, pa pašu naglu trīs reizes ar āmuru atbilde kā trīsžuburu zibens no skaidrām debesīm:
„Lai uzrakstītu labu grāmatu, ir nepieciešams nelaimīgs rakstnieks. Laimīga cilvēka saldie šļupsti nevienam nav interesanti.”
Trīs reizes paklanījos Bumbiera priekšā un sapratu, ka grozi kā gribi, bet patiesi daudz ir ko teikt tikai tad, kad esi kādā sajūtu bedrē, vai virsotnē. Būt pa vidu nav ne labi, ne produktīvi. Tad nu peldi pa ūdens virsu un gaidi, kad radošais gars uzšaus Tevi kā tādu raķeti gaisā, vai arī kārtējo reizi pagremdēs vienā no tām ne saldākajām zaptītēm un, atsperoties no visa spēka Tu kārpīsies laukā, lai uzvaroši sev atkal paziņotu – es atkal to izdarīju. Domās pieskries kāds, iekārs kaklā māla medaļu, kuru būs uzlipinājuši apriņķa amatnieki, un pasniegs attiecīgās sezonas ziedus.
Tā arī es peldu un meklēju, pie kā man pieķerties un kurā mirklī man izdevās pazaudēties, vai izsmelties. Varētu jau sevi mierināt, ka šobrīd tāds mirklis, ka tas viss pāries, bet skuju! Nekas tāds nepāriet, ja pats neesi gājējs un nepalīdzi tam pāriet. Tā var mūžīgi sēdēt un cerēt, ka visas Tavas spējas atgriezīsies ar mežonīgu spēku un griezīs Tevi virpulī. Ne vella. Ja kas nepadodas, tad nevajag padoties, bet gan lēnu garu vilināt un mānīt šo sajūtu atpakaļ. Simulācija/stimulācija. Tie pat nebūs meli, tas būs kā treniņš, kad atkal jāiemācās staigāt, kad atkal jāiemācās saskatīt, sataustīt, salasīt un saklausīt. Kad atkal jāiemācās gribēt to visu iepriekš nosaukto.
Pavisam noteikti, ja esi kādreiz kaut ko pratis, to var prast atkal, tikai jāatrod pareizie veidi, kā šo mehānismu iedarbināt. Ja nesanāk pašam, atrodi meistaru.
Un vispār Tu noteikti esi labāks, nekā par sevi domā!
Wow. Nu gan Kni nodeva zibeņus! :) Bet man patika.