PAR ANDRI UN DĀVANĀM

Ir Santas, kuras es tikai nopērku. Piemēram, tāda bija iepriekšējā mēneša Santa – nopirku, ne vella nelasīju un pie tam vēl man tik ļoti nepatika vāks, ka atļāvos to noplēst. Uzreiz palika labāk un likās, ka žurnāls manās acīs kļuvis vērtīgāks.

Decembra numurs kā jau decembra numurs – ieteikumi par dāvanām, par pasākumiem, kurus apmeklēt, raksti, kas vedina uz sentimentālām domām un atmiņām, bet iespējams, ka tas tā arī būtu palicis plauktā, ja tajā nebūtu raksta par Keišu. Jā, to pašu Andri Keišu, kurā iemīlējos =) jau no pirmās izrādes, kuru noskatījos JRT. „Mans nabaga Marats” – tā mēs iepazināmies. Sēdēju apgarota līdz malām piebāztajā zālē un smaidīju tā, it kā laime būtu pilnīga.
Stalts stāvs, plecīgs un tik patīkami vienkāršs ar šarmantu balsi.
Loģiski, ka šī mīlestība vienmēr bijusi tā kā tā plakātu mīlestība. Ieraugi savu elku žurnālī, izplēs lapu un noglabā to kādā mapītē. Tā pat varbūt nav mīlestība, bet gan jūsmošana. Kādas nepiepildītas ilgas.

Lai gan ārā izskatās kā septembrī, līst lietus, ir pelēks un vismaz +7 grādi, tuvojas Ziemassvētki. Nav jau vairs tālu, taču manī nav šīs sajūtas. Es nesapņoju par dāvanām, taču esmu izsapņojusi dāvanas citiem. Man prātā kāda pavisam īpaša, bet vēl nav pārliecības, vai to sagatavošu, jo kam gan lai dāvina? Kam lai dāvina sešu sajūtu kārbiņu, ko aukstos janvāra vakaros līdz pat pavasarim pavērt vaļā un nobaudīt kādu no mazajām burvībām, kas tajā paslēpušās. Manī ir tik daudz skumju un smeldzes, ka šķiet, no tā kamola, kas kaklā, es visiem draugiem varētu noadīt zeķes, ja vien atcerētos, kā adīja papēdi.

Vienalga, ko jūs izlemsiet dāvāt Ziemassvētkos – dzejoli, mazu zīmīti par to, ka aizgājāt uz veikalu pēc jogurta un tūlīt būsiet atpakaļ, lai dāvātu smaidu, vai arī pašceptas piparkūkas, vai krāsu zīmuļus, pulksteni vai zeķes, dariet to no sirds. Ja arī dāvanu nebūs, dāviniet smaidu. 365 lapiņas, uz kurām uzzīmēts smaids. Pietiks katrai dienai.

Eju dušā un dāvinu mazītiņu smaidu.