Kni virtuve

love yourself more

Pastkartes no svētdienas

No svētdienas, kas sākās piektdienas vakarā, kad pavisam klusu, bet mazliet steidzīgi pametām Rīgu, lai pabrauktu tuvāk ziemai – Cēsīm.

Neatceros, kurā brīdī tika nolemts, ka tik ļoti kritizētais (celtais un peltais) Instrumentu jaunākais veikums jāskata un jāklausa Cēsīs, bet zinu, ka tā bija patiesi labākā ideja un vieta, kur to piedzīvot. Attālumam ir nozīme – jo tālāk no kņadas un tālāk no skatuves (jā, balkona pēdējā rinda un vidus ir izcili!), ļauj labāk saskatīt to, kas katram no mums ir tuvumā un kopbildi redzēt skaidrāk un krāšņāk.

Pilnībā iegrimstot tajā, ko dzirdu, tajā ko redzu, zāli ievijot miglā, tas bija patiesi skaistākais un izjustākais piedzīvojums, visu pavadot ar smaidu un kaut kur pa vidu notraušot asaru. Kad iekšā ļoti smeldz, acīm ir tendence projicēt, cik ļoti.

* * *

Nē, mēs netikām atpakaļ uz Rīgu un labi vien ir. Kāpēc labi? Un skatoties zemāk uz tām pastkartēm, jums vēl ir šaubas?

Bet šis šķīvis ar sklandraušiem, kurus paši arī cepām, manuprāt, simbolizē to, cik ļoti man ir paveicies tikt pieņemtai antropologu saimē vai vismaz būt blakus. Tā sklandrauša garoza ir pacieta, tas mūris, bet tā viducis – mīksts un salds, turklāt krāsa – silta. Tādi viņi ir. Tie draugi antropologi. Paldies, Silvu!

Lai mīļi un silti!

Visas skaito lauku bildes nākušas no Silvas siltās rokas.

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply