Rudens ir tāds savāds laiks.
Kamēr vēl kokos šūpojas krāsainas lapas, viss it kā ir kārtībā, bet, kad tās krīt, viss kļūst kails. Tas, kas ieplīsis, izskatās vēl ieplīsušāks, kas noskrandis, vēl skrandaināks. Savecējušās mājas izskatās kā kaili, netrenēti ķermeņi, kuri zaudējuši visu vasaras krāšņuma aizsegu. Saulē tas viss citādāk izgaismojas, lietus un pelēki mākoņi nežēlo nevienu.
Atgriežoties no Barselonas, nācās sev atzīties, ka mūsu pilsētas ir skaistas, bet sasodīti noplukušas. Var tajās sestdienās iet un iztēloties aizgājušo spozmi, taču dažreiz fantāzijai aptrūkstas krāsu. Nē, es nežēlojos. Ir tik patīkami skatīties uz tām mājām, kurām paveicies pēdējo mēnešu laikā iegūt jaunas krāsas, notraukt putekļu kārtas no sienām.
Arī mans Ziemeļpols pošas nesteidzoties. Salabotas ielas, atjaunots baznīcas tornis un Aleksandra paviljons parkā, uzbūvēts gājēju tilts no pilssalas uz Tempļa kalnu un uzslieti skatu torņi. Palēnām. Un brīvdienās viņi noorganizēja sniegu. Tieši uz vienu dienu. Svētdienu.
Bet pirms svētdienas bija sestdiena ar nepatīkamu vēju, bet ar sauli uz trīsdesmit minūtēm. Ātri un spoži.
Ja kāds sestdienā jautātu, kad būs sniegs, tad varētu teikt, ka vēl vienu reizi jāpaguļ.
Viss balts, mierīgs un kluss. Pīles aizlidojušas uz ezeru, atstājot vārnas vienatnē iemēģināt ledu.
Nezinu, varbūt šī pilsēta priviliģētāka par citām, jo vēlāk, izbraucot laukā un tuvojoties šosejai, bija skaidrs, ka citur nekāda sniega nemaz nav bijis. Lai kā tur būtu, pilsētā pie veikala bija redzams, ka jauno sniega kārtu ievērtēt bijuši ne tikai cilvēki, bet loku lepni izmetusi arī vārna.
Bet tiem, kuru svars atļāva kāpt uz pirmā ledus, vakariņās tika asarīši.
Tā pie mums Ziemeļpolā. Silti.
Lai arī jums!