Ir cilvēki, kuriem ir grūti kaut ko uzdāvināt, jo viņiem viss ir. Ir cilvēki, kurus ir grūti pārsteigt un sajūsmināt, jo tad jāmēģina pārspēt viņus pašus. Ir cilvēki, kuros tas viss ir apvienojies. Tāda esmu es. Man ir grūti kaut ko uzdāvināt, jo pavisam vienkārši, man neko nevajag. Vismaz neko tādu taustāmu, bet, ja arī vajag, tas ir pārāk vērtīgs, lai “mētātos” ar tādām dāvanām. Savukārt, lai pārsteigtu, ir jāpārspēj visas ekspektācijas un to vislabāk izdarīt pavisam vienkārši. Tieši tad, kad negaidu.
Uzradot ziloni, kurš man patiesi patīk (nu labi, man patīk vņi visi, tikai šad tad sanāk pārspēt sevi, iedot sev vairāk, nekā biju gaidījusi), iekšā iezogas tāda kā smeldze. Ir tik ārkārtīgi skaisti radīt citiem, bet tad pārņem tādas skumjas, jo ir skaidrs, ka man neviens tā neradīs.
Piparmētru līgavai piestāvētu vasaras pievakare. Silta un saulaina, kad saule vēl skar smilgu galus. Bet pagaidām tā ziemā gaida to brīdi.
Lai silti un priecīgi!
Ak! (Mana kārtējā nopūta, ieraugot ko tik skaistu). Līgava izstaro tādu brīnišķīgu mieru un vieglumu. :)
you force me to smile :)
latviski nevarēju atrast pietiekami sulīgus vārdus.
Tiiik burvīga!!! Ļoti, ļoti patīk! :) Paldies, Kni, Tu esi burve!
Tāds skaistums! Un tieši manā dzimšanas dienā! :)
Ljoti viegla un taada trausla. Man rodas sajuuta, ka gribas pat auskoros iekosties vai iemest mutee kaa taadu “Baarbeles” konfektiiti :)
Paldies par uzslavām un Čurkstiņai – mīļi sveicieni nu jau aizgājušajos svētkos, bet labus cilvēkus un viņu svētkus piemin arī pēc tās “īstās” dienas! Tu jau pati zini, cik man mīļa.