Plūsma diktē

Neveiksmes jāvēdina ar vēju, iedvesma jāvilina ar tēju.
Tā kā sāku ar to pirmo, tad jāatzīstas, ka mani, atšķirībā no citiem, milzīgs cilvēku pūlis drīzāk biedē un uzdzen panikas lēkmi, nekā silda un aicina uzkavēties. Izgājusi laukā, sajutos tā, it kā gribētu skriet atpakaļ turp, no kurienis pirms brīža biju izgājusi. Cilvēki šodien straumēm plūst Rīgas ielās un rada sajūtu, it kā bezmaksas transports būtu bijis vienīgais iemesls beidzot no attālāka Rīgas nostūra pietuvoties centram. Vērmanītis, pārvērties par skudru pūzni, neatstāj vietu ābola filigrānajam kritienam no ābeles zara. Nemitīga plūsma abos virzienos un sajūta, ka esmu apmaldījusies, biedējoša vienbūtības sajūta un kreisā roka uz piespraustā svētku ziloņa, sak, lai neaizbēg, lai neaiziet kādam svešajam līdzi.
Te nu kārtējo reizi pierādās mana teorija, ka, šķērslis ir labākais šķirotājs, labākais vēlmes stiprinātājs vai arī grāvējs. Tieši tāpēc ne es sajūsmā spiedzu par muzeju, ne arī balto, ne starojošo nakti. Viss, ko dod vienkārši tāpat bez piepūles, nav domāts man. Sanāk viena vienīga skriešana, un, tā skrienot, maz ko var redzēt, maz var izjust pamatīgumu. Ir grūti apstāties, ir grūti izbaudīt, jo plūsma stumj un plūsma grūž, bet es gribu kavēties un baudīt. Gribu savu plūsmu un pašas mirklīgi piespiestu bremzi, lai izdarītu savu, nevis plūsmas diktētu izvēli.