Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: Putnu meitene

Evita ir neparasta. Ievērojot visas latviešu sieviešu tradīcijas, mums būtu jābūt naidā, vai vismaz, stāvot divu metru attālumā vienai no otras, jābubina, bet man nenāk ne prātā un priecājos, ka Evitai ne tik.
Par cilvēkiem, kuriem ir ko teikt, klusēt nedrīkst. Tieši tāpēc uzdrošinājos uzrunāt Evitu un lūgt viņai pēc savas izvēles uzrakstīt kaut ko manai virtuvei. Viņa rakstījusi par sevi, taču pēc izlasītā sajutos, it kā sarunas terapija bijusi par mani. Palika tik patīkami viegli. Lai jums silta nedēļas nogale!

Runā Evita, kaimiņu vārdu platformā pazīstama kā putnu meitene jeb meitene ar putniem.

Es reti dzeru tēju. Bērnībā man tā pavisam nepatika. Bet dzīves laikā notiek izmaiņas. Dīvaini, ka tā, bet tā tas notiek. Dzīve bieži izspēlē jokus un milzonīgas sāpes. Tā mēs roku rokā ejam, it kā laipojam pa upē peldošajiem akmeņiem. Kaut ko mācāmies, reizēm krītam izmisumā, novedam savu garu līdz izsīkumam un tad pamazām meklējam savas izmētātās detaļas. Nē, ne tikai krūšturi vai glaunās zeķes, kas nomestas uz grīdas iepriekšējā vakarā, bet reizēm arī pavisam mazus sirds gabaliņus. Pēc ilgas līmēšanas, sanāk jauna, it kā tā pati, bet tomēr cita sirds, kura jūt un redz mazliet savādāk.
Mans stāsts ir precīzi par to, ko iepriekš rakstīju. Par to, kā es savu sirdi salīmēju, kā es brīnumainā kārtā atrodu tajā arvien vairāk un vairāk vietas, kaut šķita, ka tas nav iespējams. Ziniet, kas vēl ir brīnumaini? Es jūtos par to laimīga un brīva.

Brīdī, kad sastapu Viņu, es ienīdu tik stipri, ka pati sabijos. Man šķita viņa burtiski velk man ādu nost. Tik nesteidzīgi, ar nevainojamu precizitāti. Kad darbiņu bija padarījusi, Viņa mani atstāja noasiņot. Sēdēju grāvī, kas pilns ar manis pašas sūdiem, un pinkšķēju. Es pēkšņi biju aizmirsusi, kāda esmu, biju aizmirsusi, cik daudz varu, biju aizmirsusi par cieņu, toleranci, par savām vērtībām. Manā galvā dunēja tikai – Viņa man noņēma Viņu.

Savu miesu, garu un vērtības es, kā jau centīga meitene, ļepināju kopā. Taču tās no jauna sabruka brīžos, kad es nejauši (kā jau tas dzīvē pienākas – čekings) viņu ieraudzīju. Taču pamazām es spēju kodolu saglābt, un to stiprināt. Tajā laikā es daudz uzzināju par sevi kā nekad. Uzzināju, ka varu rīkoties pilnīgi absurdi un pazemojoši. Sapratu, ka man ir pilnīgi visas tiesības tā darīt, bet es tā negribu.

Ir pagājuši vismaz seši gadi. Un šobrīd es varu šajā stāstā dalīties, jo tas ir izdzīvots un no tā esmu paņēmusi maksimumu. Kādu laiku es strikti nodalīju – mans un ne mans. Nevienu nelaidu sev klāt. Tā jau rodas tās ledus karalienes (bet patiesībā viņām bail, ka sāpēs atkal). Šobrīd es domāju savādāk. Esmu priecīga par satiktajiem cilvēkiem. Man nav bail dalīties, man nav bail ņemt, man nav bail teikt un visbūtiskāk, es jau varu arī paklusēt. Ar katru minūti jūtu, kā jauši nejauši satiktie mani dara labāku, tie pārbauda manas vērtības un tās nemanot stiprina. Tas man ir svarīgi. Man pašai, jo es dzīvoju savu dzīvi.

p.s. Runāšana Kni virtuvē, ir vēl viens apliecinājums, ka es nespēlēju spēles. Vai nu ir vai nav. Lieliska sajūta, pamēģiniet!

Ar sveicieniem,
Evita

Lai košas brīvdienas!

Atvilktne: Runā viesis
  • Zvejnieks saka:

    ”Esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis”

    Dzīve ir ceļojums, kas maina ikvienu – reiz rakstīju vēstulē meitenei, kura sevi sauca par Pērli. No viņas dienasgrāmatas arī aizņēmos stipros vārdus, ko ielikt komentārā ierakstam ”Kur paliek draudzība, kad tā beidzas” un pateicoties šai sarakstei kļuvu par Zvejnieku. Bet, kā jau visam šai dzīvē, arī šai sarakstei pienāca gals – un, pat ja tās nebija sāpes, tad skumīga smeldze gan. Taču viss šai dzīvē notiek tā kā tam jānotiek un būtu muļķīgi par to apvainoties :)
    Ilgs un sāpīgs ir bijis ceļš no ”Viņa man atņēma Viņu” līdz ”Šobrīd es domāju savādāk”, bet laikam jau bez sāpēm nav iespējams saprast, ka patiesībā jau neviens nevienam nepieder. Taču kad beidzot šī saprašana atnāk, tad rodas tik lieliska un laimīga sajūta satiekot cilvēkus un izbaudot šīs satikšanās, ka nespēj vien brīnīties par savām kādreizējām bailēm kaut ko pazaudēt. Jo vienīgais ko tā pa īstam var pazaudēt ir pazaudēt pašam sevi ”…tādēļ stādiet savu dārzu un daiļojiet savu dvēseli paši, negaidot, ka jums kāds atnesīs ziedus.
    Un jūs pārliecināsieties, ka tiešām spējat izturēt…
    Ka jūs esat patiesi stipri
    Un esat kaut kā vērti.”

    09/07/2011 at 18:53

Leave a Reply