Steigties

Varētu jau to saukt pat kaut kādu skumju fāzi, tikai skumjas nebija manējās. Savējās es noliku tur, no kurienes tās nākušas. Mēs labi sadzīvojām. Pat ļoti. Tās mani traucēja tikai zināmos brīžos. Darbu bija saradies tik daudz, ka tā tracinošā sajūta, ka neko īsti nevar paspēt, vienlaicīgi kaitināja un uzsita asinis. Tieši kā skolas laikā, kad aizelsdamās centos paspēt no viena pasākumu uz otru, no otra uz trešo, un tajā brīdī pakrūtē iezagās tāda patīkama sajūta. Es mazliet kavēju, turklāt, ja man bija ko kavēt, tātad man bija tas, uz ko jāpaspēj.

Pat ja arī cilvēks ilgstoši ilgojas miera, galu galā viņš tik un tā cer, ka būs tāds kavēšanas brīdis, kad viņam būs kaut kas, kurp jāpaspēj.

Arī zilonis steidzināja laiku un centās nonākt tur, kur šobrīd var nonākt tikai aizverot acis. Tas bija kaut kas starp pavasari un vasaru. Kaut kas mazliet no mitra asfalta un ziedu atspulga tā mitrumā. Bet varbūt tās krāsas bija krītiņu zīmējumu atstātās pēdas pēc lietus. Tev izlemt. 7 delfīni un zilonis Tavs. Iespēja neaizverot acis, nonākt tur, kur būsim pēc mēnešiem, ieelpojot garaiņus, kas celsies no asfalta pēc pirmā pavasara lietus.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

13 thoughts on “Steigties”

    1. Atturībnieku grupiņa :D
      Iedomājies ainu.
      Labdien, mani sauc Gicha un man ir ziloņu atkarība.
      (Visa grupa skaļi un reizē): čauuuuuuuuu, Gicha! :D

          1. Es? :) Šoreiz nē, man jau kravas lidmašīnā gaida daži viņa brāļi! :) Pietam, vien ar rozīgu nokrāsu man jau ir! Bet, šis ir fantastisks manuprāt! :)

          2. Kravas ļotaks būs, tikai jāsagaida labas spraudītes. “Kaut kādas” likt man roka neceļas.

Leave a Reply