Tā grāmata mani plosa. Plosa mazos gabaliņos, kurus pēc tam salīmē ar asarām.
Iespējams, visa vaina faktā, ka pārāk tās notikumus laižu caur sevi, turklāt vēl jo vairāk, mana spēcīgā iztēle dažas ainas staipa līdzi visu nākamo dienu un to bildi nekādi nespēju palaist vaļā. Tas ir kā skatīties šausmu filmu, bet periodiski par to visu sākt ironiski smieties, lai piemānītu to impulsu, ko acis nosūtījušas smadzenēm. Sak, tā loģiski padomājot un iedziļinoties detaļās, tādi sižeta aspekti nemaz ar nebūtu iespējami.
Runa par Hoseinī grāmatu “Pūķa ķērājs”.
Stāsts par diviem zēniem – Amīru un viņa tēva kalpotāja dēlu Hasanu. Notikumi risinās Afganistānā, un abi puikas uzaug teju vai kā brāļi, tik vien kā viens no viņiem saimnieka, bet otrs kalpotāja dēls, lai gan teikt “tik vien kā” ir visnotaļ nekorekti, jo sabiedrības slāņu dalījums spēlē spēcīgu lomu. Stāsts par viņu neparasto draudzību, par pūķu laišanu ziemā (tik neparasti, ka tur bērniem skolas brīvlaiks ir ziemā, nevis vasarā), par dēla cīņu par tēva uzmanību un mīlestību, stāsts par pāridarījumu un nodevību. Stāsts par kļūdu labošanu.
Līdz grāmatas beigām gan man vēl ceļš ejams, precīzāk, lappuses lasāmas un, ja grāmata nesaplosīs mani pavisam, tad iespējams, pastāstīšu arī par pēcgaršu.
Lai arī kā tur būtu ar tām asarām, no otras puses man tomēr ir prieks, ka beidzot atkal man ir izdevies satikties ar grāmatu, kura čiepj manu brīvo laiku, kurai esmu gatava dāvāt vienu stundu tik dārgā miega, ierasto sešu stundu vietā guļot vien piecas. Un pat tad, ja ārā ir auksts, turklāt vēl jāgaida autobuss, roka pati stiepjas somā, lai no turienes izzvejotu grāmatu un kopīgi saīsinātu gaidīšanas brīdi.
Lai silti un koša piektdiena!
Dziesma vakaram TE.
Si saka:
Man bija līdzīgi ar grāmatu “Pirmskaitļu vientulība”. Ļoti ilgi tā nelaida mani vaļā… Turklāt lasīju to Itālijā, kur arī risinās grāmatas notikumi.. Ja neesi lasījusi – silti iesaku.
Inese saka:
Gabaliņu no “Pūķa ķērāja” lasīju lidmašīnā – sākumā vēl riju nost asaras un slēpos aiz grāmatas vākiem, bet beigās vnk jau tecēja pa seju. Blakus sēdēja ļoti galants kungs un izlikās manas asaras nemanām… Tā un arī “1000 Splendid Suns” ir vienkārši fantastiskas savā cilvēcībā un jūtu dziļumā…
Kni saka:
Tūkstoš sauļu mirdzumu man ir bail lasīt. Es zinu, ka mana Zane to burtiski “noēda” un atceros, kā mājās steidzās lasīt. Tagad viņa šito izlasīs un pati atnesīs izlasīt :D
Valdis saka:
Pievienojos emocionālajam spriedumam. Arī man tā atstāja ļoti dziļu iespaidu un gribas to atzīt par vienu labākajām grāmatām, kadas esmu lasījis pēdējo gadu laikā.
Liene saka:
wow….nu lūk, atradu atbildi kāpēc tieši šodien radās impulss ieciemoties pie Tevis. Es meklēju sev jaunu lasāmo grāmatu…un tagad saprotu, ka būs veselas trīs :) Pie Tevis Kni viss pa vecam raugoties no lielisko sajūtu viedokļa :)) ai kā man šis viss pietrūka ;)
Kni saka:
Nu re, tad jau mēs abpusēji viena par otru periodiski iedomājamies. Ja Tev gribas to grāmatu, es varu iedot izlasīt, jo es jau izlasīju.
Liene saka:
o, super, tas nozīmē, ka mums ir pat formāls iemesls satikties! :) piesakos uz grāmatu uz karstām pēdēm! :)) zini, pie Tevis reizēm viss notiek tik zibenīgi, ka nepaspēju pat plakstiņus samirkšķināt :))
Liene saka:
ps. pēc Tava ierksta laika spriežot, varēju jau tagd būt grāmatas pusē, vakar pus nakti pa internetu dīdijos un mieru nevarēju atrast :D bet arī ir labi kā ir – atklāju sev Sandee jaunkundzi :))