Kad Leo vecmāmiņa iedeva man viņa zīmēto ziloni, mazliet sarāvos. Tā kā sabijos. Saskatījusies uz ziloņiem, kuri no papīra lapām smaidīja gan profilā, gan tieškatā, snuķi plivinot gar uzzīmēto zāles stiebru galotnēm, es sabijos. Lai gan zinu, ka noteikti velti, tomēr pajautāju, vai puikam viss labi. Saguris. Viņš esot bijis saguris, un visu to nogurumu, kā man likās, ieslēpis ziloņa acī. Patiesībā, tas pat nebija zilonis, tas bija mamuts, jo mazais cilvēks mūsu pazīšanās sākumstadijā bija paziņojis, ka Kni taisa mamutiņus.
Izskatījās, ka visnotaļ senais zilonis izkāpis no kādas vēl senākas alas sienu zīmējuma, sevī ietverot netālu dzīvojošo cilšu kauju uz ugunskura dzirksteļu fona.
Lai kā tur arī būtu, mans variants izskatās mazliet sakautrējies par to kauju, ko nes uz vēdera. Pat apzinoties, ka deviņgadīgiem puikām patīk zīmēt kaujas, manī joprojām bija savāda aizture.
Bet es centos. Patiesi centos. Grūti taisīt to, no kā pašam bail.
Lai silti!
Iespaidīgi! Abi varianti.
Paldies, Silze!
Rīt būs Tavas Martas kārta.