Kni virtuve

love yourself more

Veltījums deminutīvu karaļiem un karalienēm

Dzestrs rītiņš manu vaidziņu glāsta
Pa palodzīti lietuslāsītes sit
un Morzītes valodiņā stāstiņus stāsta
Vēl tikai drusciņ atļauj
Spilventiņā deguntiņu slēpt
un rītu Tavā smaržiņā tērpt

Mīļie, cilvēki!
Ļaujiet lietām, vietām un notikumiem būt to patiesajos izmēros.
Nepadariet tos ar savu “uķi puķi” valodu niecīgus.

P.S. Un nav man nekāds pilnmēness. Šis pieaugušu cilvēku uķi puķi izteiksmes veids mani kaitinās jebkurā diennakts stundā un jebkurā gadalaikā.

Atvilktne: Kni.pūš.taurē
  • sapnotava saka:

    Mazas lietas – mazinājumā, lielas lietas – ir un paliek lielas.. turklāt deminutīvs ir arī mīlinājuma izteiksme (lai gan, ko es te daudz – man patīk arī visādas citādas miniatūras.. miniatūriņas).

    30/04/2010 at 14:27
    • Kni saka:

      Man nav nekas pret mīlinājumiem un pamazinājumiem kā tādiem, man ir iebildumi pret tām situācijām, kurās pieaugušie tos lieto. Galu galā sanāk, ka latviešiem VISS ir maziņš.
      Un vēl biezā slānī. Zosāda uzmetas. Šī ir patiešām vienīgā lieta, ar kuru es nespēju sadzīvot, jo tā griež i ausīs, i acīs cērtas.

      Man ir kolēģis. Pieaudzis vīrietis, 3 bērnu tēvs, bet, kad viņš zvana kādam klientam pa telefonu, man no dzirdētā teksta mati ceļas stāvus.
      “Labdien, te … no firmiņas..” Mēs neesam nekāda firmiņa, bet gan uzņēmums! Pēc sarunas ar “klientiņu”, kā viņš izsakās, man “klientiņam” tiek lūgts nosūtīt datu lapiņas. :D :D :D jomajo!

      Tā ir, ka cilvēkiem neļauj normāli bērnību izdzīvot, lai gan.. varbūt šāds izteiksmes veids tieši tad arī rodas, kad viss no mātes/tēva mutes ir tik maziņš – kaķītis, sunītis, mājiņa, skoliņa, bērnudārziņš, mašīnītes…

      30/04/2010 at 14:38
  • Tincii saka:

    es reiz lasīju, ka pieauguši cilvēki, kas nevietā lieto pamazināmo formu (nu, nevis kā mīļvārdiņu, bet kaut vai to pašu klientiņu – bļin, es neesmu nekāds klientiņš, esmu normāls klients ar visām tiesībām prasīt respektu pret sevi) patiesībā ir ar slieksmi uz agresiju. Citos tā neesmu novērojusi, bet bija viens puisis, kam dikti patika lietot tādus teicienus kā “rociņas salauzt”, “actiņas izdurt” u.tml.

    Piekrītu Kni – atstājam mīļvārdiņus saviem mīļajiem un pārējā laikā nepamazinām tās lietas, kuras prasās būt ja ne lielas, tad vismaz normāla izmēra.

    30/04/2010 at 14:59
  • Viena cita saka:

    man ir viena radiniece, kuras runā deminutīvā. Ausīs griežas!

    Varbūt tāpēc, ka viņa tāda maza augumā :DD

    Izklausās smieklīgi tā runāt un, ja vēl klāt nāk tāda spiedzoša balss, tad vispar nevaru paklausīties.

    30/04/2010 at 16:18
  • Dina Preisa saka:

    Tādā gadījumā, lūdzu, nekad nelasi Klāva Elsberga dzeju, tur tak var prātā sajukt no deminutīviem.

    30/04/2010 at 16:52

Leave a Reply