Bija rīts, bet vēl nebija diena. Man joprojām nebija jaunās naudas, kas grabētu makā. Tik vien tā karte, kura pēc saules slinkuma apsēsto dienvidnieku domām spēja darīt brīnumus un gluži kā stabule, kas no groza izvilināja čūsku, izdabūja no dūcošās mašīnas naudu. Biju sakasījusi ceļojumu naudas pārpalikumus un pēc maniem aprēķiniem tai sīknaudai bija jāpietiek tieši vienai kanēļmaizītei, jo māju bija pārņēmis izslavētais Miera ielas maizes lāsts, proti, mājās maizes nebija, pat ja par to bija zināms iepriekšējā vakarā, atcerēties šo nebūšanu izdevās tikai no rīta, kad roka sniedzās traukā, kurš savukārt bija novietots plauktā. Nav. Tēja un puse mango, piecas minūtes un kanēļmaizīte. 33 centi. Mans pirmais eiro pirkums.
Tirgus bija tukšs. Strādāja vien drosmīgie, vai arī tie, kuri prata rēķināt. “Kā Jūs maksāsiet? Latos vai eiro?” bija nākamais jautājums, kas sekoja brīdī, kad bija noskaidrota vēlme. Viņi skaitīja lēnāk, apaļoja biežāk un neķēmojās ar santīmiem, bet nez kāpēc to darīja ar centiem.
Vienmēr smaidošā un sirsnīgā gaļas tante nestrādāja. Tukšs. Pilnīgi tukšs. Ierastās kņadas vietā vairums pulcējās pie mazbankas, kurā steidza samainīt naudu, kā arī pie sarkana bankomāta, no kura centās izmasēt pēc iespējas mazākas banknotes. Pat ja zināju, ka turp iet nav vērts, man gribējās zināt, kā viņiem iet un kā tā jaunā sistēma strādā. Dārzeņu paviljonā, stendu, kurā jebkurā gadalaikā varēja dabūt dažādus garšaugus, klāja zaļa brezenta drāna. Kā nu ne. Viņas vienmēr strādāja tik nežēlīgā ātrumā, it kā kāds svilinātu pēdas. Krāmēties ar divām valūtām? Paldies, nē.
Gaļas nebija, bet bija zivis. Asarus. Divus. Lūdzu. Maksāšu ar piecu eiro banknoti, kura vairāk atgādināja uz parasta printera izdrukātu krāsainu papīra gabaliņu, kuram sānos salīmētas akcīzes nodokļa uzlīmes. “Ļoti nenopietni,” bija mana pirmā doma.
Tirgū atstāju neticami maz naudas, jo nebija jau kam atstāt. Visu pārējo paņēma sestdienu lielveikals. Man jau šķita, ka problēmas nebija. Vajadzēja tikai iemācīties, cik jaunajā naudā ir normāla cena maizei, pienam, krējumam, sviestam un sieram, bet par pārējo satraukumus atstāt citiem. Vienkārši iemācīties un pārstāt rēķināt.
Zivs tūlīt būs gatava. Tur arī mazliet ķirbja un burkānu, kabacis un kartupeļi, visu izrotājot ar pēdējo latu pirkumu – Valmiermuižas tumšo alu. Tas bija plānots pirkums.
Lai silti un mīļi.
Skaista Tev tā pāreja uz €iro sanākusi… :)
Paldies, Valērija! Centos neiespringt. Nu labi, vienīgais mulsinošais brīdis, kad “gandrīz aizgāju ar sirdi”, bija dzīvokļa rēķins. Tur gan es piesēdos un pilnīgi katru ciparu pārrēķināju latos un vēl salīdzināju ar iepriekšējo gadu, lai saprastu, ka tas tieši tā arī ir. Citādi, ņemot vērā faktu, ka eiro ir nevērtīgāks, visu laiku ir sajūta, ka tā nauda ātrāk beidzas.
Taa arii ir, tie Eiro kaa ienaak kontaa vai makaa – taa vinji aatri vien nez kaapeec pazuud no maka un konta. Tu vinjus juuti tikai peec svara, ka dpilns maks ar centu siikkapeikaam! Tai gan ir svars un speeks makaa tureeties!