Kni virtuve

love yourself more

Viņiem patīk zīmēt

Sākumā likās, viņu būs mazāk. Viss tāds mierīgs, galds vēl kārtīgs, tikai viens meitēns no augšas skatās un gaida, kad beidzot varēs nākt. Saule spiež pakausī, lai gan rīta dzestrums neko tādu nesolīja. Visi stari, kas netrāpa pa pakausi, atsitas pret balto galdu un triec tieši acīs. Saulessargu tomēr vajadzēs, tie bērni man pēc brīža sāks kraukšķēt.

– Kas jāzīmē?
– Rīgai pastkarte. Rīgai svētki. Vai tu zini, kādi zvēri dzīvo Rīgā?
– Pastkarti? Bet es nemāku rakstīt!
– Nekas, tev noteikti kāds palīdzēs. Tas tagad nav galvenais.
– Klau, bet kā jāzīmē marka?
– Marka, draugs, nav jāzīmē, tā ir jāuzlīmē. To arī pēc tam.

Lielākajai daļai bērnu patīk zīmēt. Norādes pat nav tik svarīgas. Viņi paši visu labi zina. Viņi zina pat vairāk. Ja ļauj izvēlēties formātu, viņi ņem lielu, lai var ar vērienu.

Mazi, mīļi un izzinoši dialogi četru stundu garumā, četrās valodās. Vēl tikai kāda maza francūža pietrūka un tad visi mani valodu resursi būtu likti lietā.
Uzzināju par T.rex (tiranozauriem), kuri zīmējumā radīja sajūtu, ka uz šī papīra gabala apstādināta filma. Kinokadrs.

Kāds cits puiks demonstrēja, kā zīmē lielās mājas, un uz jautājumu par tālās nākotnes arhitektūras studijām, atbildēja noraidoši. Grib būt policists. Viņa draudzene gribot būt nindzja. Uz jautājumu, vai viņš kā policists nindzjas ķers, puika ātri atbild, ka viņa būs labā nindzja, kura cīnīsies pret sliktajām. Tur viss esot sadalīts. Vēlāk viņš mani iepazīstināja ģimenes X-box spēlēšanas tradīcijām un pastāstīja par mīļāko spēli – Star Wars. Arī par to, kāds zibens Liepājā bijis un to, kā pērkons ducinājis.

Viņa ar mani runāja angliski. Paņēmusi trafaretu, apvilka izvēlētā zvēra kontūru un krāsoja tā iekšpusi līdz brīdim, kad uzradās mamma un paziņoja, ka „нужно идти” un ka jāpārdzen auto citā vietā. Tagad jāmetot miers un ka (it kā) varēšot atnākt vēlāk. Mazā, drudžaini cenšoties izkrāsot iesākto, tika aizrauta prom no galda. Nē, ne fiziski, ar vārdiem. „I’ll be back,” viņa nosauca, pamāja, un man iekšā kaut kas mazliet sažņaudzās. Viņiem patīk zīmēt, viņiem ļoti patīk zīmēt, un no viņu mutēm visbiežāk izskanējušais teikums teikums bija – bet es vēl neesmu pabeidzis.

Un te ir mazliet jocīgi. Mēs tik ļoti skandinām, ka viss iesāktais ir jāpabeidz, ka nevar darbu pamest pusratā. Mēs – pieaugušie. Mēs. Jā! Taču tas, ko vēroju dienas garumā, ka tieši pieaugušie ir tie, kas visu aprauj brīdī, kad mazie mācekļi šo uzdevumu cenšas izpildīt. Te nu ir mācība – ja ko māci, tad tā realizēšanu nepielāgo pēc savām vajadzībām. Ja mācīji lietas izdarīt līdz galam, tad ļauj.

Vāclatviešu puiks, kurš tētim uzsauca, ka viņš būšot uguns salamandra, bet tētis – lācis, lika manai iekšai uzgavilēt. Tik mīļi. Vienošanās panākta un mazais zīmē, finālā paziņojot, ka viņš ir gatavs. Ticu, ka tobrīd viņa galvā tulkojamais teikums “ich bin fertig” saņēma tiešo google tulkojumu. Pabeidzis, draugs, tu esi, ne gatavs.

Tā tie mazie zīmēja, lielajiem mājot sveikas un vēlāk viņus apbalvojot ar zīmējumiem un paskartēm. Smaidīgajam opītim, tētim, kurš no kaut kurienes atgriezīšoties, mīļajai tantei, kura tikko uz skatuves uzstājusies ar deju, māmiņai un tētim (visādu valodu versijās) un, un, un..

Bērniem patīk zīmēt.
Zīmēt un stāstīt stāstus.
Ļaujiet viņiem to un klausieties! Tas būs piedzīvojums.

Lai silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Ilziite saka:

    bērni vispār ir lieliski :) tikko biju veikalā pēc končām un pie kases no manas jaunās, apmēram 4 gadīgās, tikko iepazītās rajona draudzenes uzzināju, ka man zobi sāpēs, ja apēdīšu visas, ko nopirku. Solījos ēst lēnām un ar apdomu :D

    19/08/2015 at 21:50
    • Kni saka:

      Cik Tev feinas draudzenes! Un prātīgas.
      Man patīk tas, kā bērni ļaujas tai fantāziju pasaulei, ka viņiem viss ir iespējams, ka viņi apsver, kādā krāsā krāsot debesis, jo zilā jau ir tikai pieagušajiem. Viņi zina, ka dzelteni mākoņi nav tikai pasakās. Ļoti pozitīva darbošanās bija.

      19/08/2015 at 22:54

Leave a Reply