Sestdien tur nebija neviena. Tikai putni, kas skandināja savas dziesmas, vējš čaukstināja pērnās lapas un kaut kur tālumā paslinki, bet skanīgi kurkstēja vardes. Parks – ornitologu un biologu paradīze. Viss it kā sakopts, bet tajā pašā laikā tik neskarts, tik mežonīgs un simtgadīgs. Mazliet raud pēc palīdzības un atjaunošanas, jo, laikam ejot un tā rijīgajai mutei rijot, viss zūd. Pa skaliņam, pa akmentiņam. Zūd.
Neatceros, ka šo būtu iepriekš pamanījusi, bet kas tas būtu par ziemeļpolu, ja koki ezera krastos netērptos kārtīgos ķērpju kažokos. Ir!
Tālāk, tālāk, ejam tālāk! Te mums mežs. Pilsētā.
Bet šo no bērnības atceros kā tējas paviljonu. Tā īru meitene, kurai ir blogs un kura nevelta pašus glaimojošākos vārdus Rīgai, savā aprakstā par Miera ielu teica pavisam viedus vārdus. Mums ir tendence iztēloties, kāds tas bijis, nevis skatīties reāli uz to, kāds tas ir. Tā arī te. Pa gabalu glīti..
..pienāc tuvāk un te ir tā skarbā realitāte. Tās ir drupas. Drupas un teju vai pussagruvis šķūnis, pat ja kaut kādā mērā skaists. Pat ja iztēle ņem virsroku un un man joprojām patīk domāt par to, kā te bija. Nez kā tie kungi to tēju/kafiju te malkoja, bet tomēr.. cik ilgi iztēlosimies?
Tas templis esot celts par godu grieķu vēja dievam Eolam. Tajā bijušas gan arfas, kas vējā skanējušas, gan paša Eola skulptūra. Pašā virsotnē saule.
Atceraties, Timrots ar TeRaidījums apskrēja visu pilsētu meklēdams, kas tas par mistisku suvenīru, kas tā par traktora detaļu.. te ir, tālumā un otrā pusē. Tempļa kalns ar visu Saules tiltu.
Ej tā pa parku, griezies pa labi, pa kreisi, no visām pusēm “uh” un “ah”! Tur mazi dīķīši un tajos peld smalki putni. Fotoaparāta tobrīd nebija, pīles sazīmējām šādas. Tēviņš iznesās ļoti, apdejojot mātīti un skandinot īpašas dziesmas.
Un vēl tā pils! Tā pils, kurā savulaik uzturējos arī es. Laikā, kad tur vēl mitinājās mākslas skola un bija kino teātris. Bija. Tagad ir burvīgs Novadpētniecības un mākslas muzejs un dabas muzejs. Ja kāds smīkņā par krāsu, tad tas lieki. Tā pils tāda bijusi vienmēr. Šajā gadījumā tas nav pilsētas galvenā mākslinieka niķis.
Visu finalizēšu ar putniem. Ēku, kurā reiz esot bijusi plānota telefoncentrāle (?) Šobrīd tajā kādu sīku daļu aizņem Lattelecom, bet pārējais izmirst. Pozitīvi gan ir tas, ka flīžu mozaīka ēku rotā jau gadu desmitiem. Un skat, cik lieliski turas!
Ja nu kādam no domes (kas zina, ja nu ieklīst) liekas, ka es te dziedu slavas dziesmas Alūksnei, jūs ienāciet otrdien. Tad mēs parunāsim pa īstam. Pagaidām tikai ziediņi. Es atpūšos. Ceru, ka arī jūs.
Lai silti un mīļi!
Skaisti. Es gan diezvai tik zinoši mācētu pastāstīt par savas bērnības pilsētas vietām un takàm.
Pastāstītu gan. Redz, tie visi stāsti un nostāsti man ir stāstīti jau no bērnības. Viss par Fītinghofiem, kas parku izbūvējuši un pili kā atpūtas rezidenci apdzīvojuši, par Tempļa kalnu, kuru dullie malēnieši cepurēm sanesuši, kā arī, ja Tev bērnībā būtu pateikts, ka pils (tās, kura uz salas) mūros jaunava vārdā Marija iebūvēta, Tu noteikti būtu neskaitāmas reizes apskrējusi tām drupām aupkārt, kaulus meklējot. Mēs gājām un ticējām. Ja uzaug ar tiem stāstiem, tad vēlāk tos stāstīt nav grūti.
Vēl kādā no pilsparka kokiem savulaik esot bijis ratu ritenis. Stāsti dažādi, ka tas tur pats uzplanējis, ka tas tā kā ligzdas būvēšanai uzlikts.. katrā ziņā, nostāsta izdzīvošanai, tāds utr tagad ir uzcelts, jo vecais sen jau gabalos sadalījies.. jau pirms gadiem.
Vēl ir kāda bilde, ko neieliku. Pils parkā ir Fītinghofu mauzolejs/ģimenes kapenes. Bērnībā vienmēr ticēju, ka tur dārgumi paslēpti. Ja tie tur tādi arī bijuši, kara laikā sen kā viss izlaupīts.
Ja nu sanāk braukt šajā virzienā, tad iesaku nebraukt viss pa to ceļu, kur norāde, ka līdz Alūksnei 25 kilometri, bet ga braukt uz priekšu Igaunijas virzienā un uz Alūksni braukt caur Jaunlaiceni, tur arī piestājot. Jaunlaicenes gleznainais apvidus ir tieši tik pat daiļš un parku, ja tā var teikt, veido tādi paši simtgadīgie koki. Baronu fon Volfu īpašumi.
Ja ar to visu vēl nav gana, tad jābrauc (atpakaļceļā uz Rīgu) caur Gaujienu un jāaizbrauc līdz Zvārtavas pilij. Tad nu gan kādam laikam varētu sajūtu pietikt.
Debešķīgs ceļojums ar kafijas krūzi rokā un neizejot no mājas – paldies, Tev :) Man patika stāsts un tas, cik lieliski piemeklētas bildes un arī tas, ka man personīgi līdz pat pēdējam brīdim bija suspense par to, kur tad ir šī pasakainā vieta? Tagad zinu – ieliku “grāmatzīmi” tam brīdim, kad reiz abiem ar Lielisko beidzot būs laiks apceļot arī Latviju :) Un cik patiesi, Tu par to – te ir tā, kā ir – tieši tas jau ārzemniekiem arī rādās, jo viņiem taču nav bērnības atmiņu (kā man, piemēram, par Miera ielu, kur 11 gadus mērots ceļš uz skolu un zināms, pazīstams katras mājas raksts un skats :)
Lai priecīgas, saulainas Otrās Lieldienas :) ar sveicieniem no “pārlieku izscakinātās un uz(iz)postās, tīrās, kārtīgās Limburgas, Signe
Paldies, Signe!
Redz, izrādās, Tev mani pa Miera ielu ekskursijā jāved, jo man visi stāsti par Miera ielu aprobežojas ar – te dod garšīgi ēst.
Lai silti un saulaini arī jums tur tālumā!