Kni virtuve

love yourself more

Zigis

Zigis bija sakrities miesās. Mazliet sarāvies. Veselības kaites un Ainas dresūra bija darījusi savu. Tikai acis, tās smaidīgās acis un spēja smīdināt bija tā pati.
Iezvanījās telefons, dzirdēju vien kaut ko par televeikalu, kad jau Zigis vadīja sarunu. Zvanīja viena no tām kundzītēm, kuras runā tā, it kā piedalītos ātrlasīšanā, turklāt viņa pārstāvēja to kantori, kurā, ja nu kāda prāta aptumsuma vai reklāmas iespaidā kādreiz esi ko iegādājies, zini, tavs telefona numurs ir iecirsts viņu datubāzes akmeņos un no turienes to var izdzēst vienīgi regulāra ūdens skalošanās vai viļņu triekšanās pret tiem. Īsāk sakot, nekad.

“Mīļā, kāda televīzija. Man uz kapiem jātaisās, kāda televīzija!” Zigis noteica sev tik raksturīgajā tonī. It kā nopietni un smejot vienlaicīgi. “Kalašņikova jums nav? Tā gan man nav. Tas man noderētu, bet televīziju ne. Bučiņas uz pierītes, veselību. Visu gaišu!” Zigis nolika telefona klausuli un pie sevis nosmēja.

Skatoties uz opi tādu nevarīgu, bet tomēr vēl dzīves azarta pilnu, man tomēr sametas skumji. Tik skumji, ka visa iekša pretojas doties turp, it kā neredzēšana kaut ko varētu mainīt. Tas ir kā bērnībā, kad no kaut kā bail. Aizvērt acis un cerēt, ka tad, kad tas atvērsi, viss būs beidzies. Tā arī es ceru, ka viņi beidzot atveseļosies, jo kurš tad to briedi.. jo kurš tad ar to bisi tos visus, kas dara pāri.. Skumji.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Tincii saka:

    Es nepriecājos par Tavām skumjām, nepārproti, bet tik ļoti skaists Tev šis stāsts. Nobeigums vispār izcils. Cik skumji, ka tās skumjas ir īstas, ne literāras.

    22/01/2013 at 09:45
    • Kni saka:

      Nepārprotu, paldies.

      22/01/2013 at 20:27

Leave a Reply