Kni virtuve

love yourself more

Ar pieaugušo drīkst

Tas bija tas brīdis, kad īsti nevar saprast, vai jau ir nakts, vai tomēr nesteidzīgs vakars. Tāds pustumsas brīdis, kad redzes puskurmjiem kā man (brilles liek vien skatoties kino), ir visgrūtāk.

Ceļš pa Skolas ielu bija tukšs, velo celiņš pat vientuļš, taču luksafori diriģēja savu parādi neatkarīgi no tā, vai bija skatītāji, vai nē. Kārtībai jābūt. Arī man tā likās, kad piebraucu pie krustojuma, kurā mirdzēja spoži sarkana gaisma. Tur blakus bija māte ar bērniem. Katrs pie savas rokas. Nedrīkst. Mēs esam pieaugušie, bērnu priekšā tā nedrīkst.

Kamēr sevi pierunāju bezjēdzīgi skatīties uz tukšo ceļu, māte ar knēveļiem soļoja pāri.

“Pie sarkanā nevar iet pāri,” atskanēja puikiņa balss, taču kājas turpināja savu ceļu.
“Nevar,” nomurmināja māte.
“Tikai ar pieaugušo,” priecīgi žvadzināja sīkā.

Te nu bija, nedrīkst, jo bērni skatās. Bērni domā, ka drīkst, ja vien pārkāpuma brīdī blakus ir pieaugušais.

Nav jau vairs tālu, drīz gladiolu zobeni pieteiks karu vasarai un sāksies skola, kurā atkal skandinās, ka nedrīkst. Tas viss ir līdzīgi kā ģimenē, kurā mamma neļauj, tētis atļauj (vai otrādi), un galu galā visi ir neapmierināti, ja nu vienīgi sīcis, kurš finālā dejo pa visu galvām.

Pieaugušie, tad varbūt vienojamies, ko drīkst un ko nedrīkst, citādi неувязочка получается.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Loveley (@Sidraba) saka:

    Vislabāk, ko drīkst un ko nedrīkst iemāca notriektie bērni, kas skrien pāri ielai. Viņi ir maziņi, labi lido.

    07/08/2014 at 22:04
    • Kni saka:

      Skarbi, bet patiesi.
      Labāk jau bez kā tāda iztikt. Starp citu, brīnišķīga filmiņa. http://www.youtube.com/watch?v=XyrQyPWALEQ

      07/08/2014 at 22:09
      • smartbsolutions saka:

        un kur Tu šito atradi?! tāda pērle – tik ļoti atgādināja jaunību :) mazie aktieri kolosāli – sejas izteiksmes :) un tiem laikiem superīgi samiksētas tās vietas – kā būtu, ja būtu :) pārsmējos un pie viena domāju, ka neslikti padomju laiku kino mācīja dzīvot (reizēm) :) Par tēmu: viegli jau filozofēt būtu arī man – bet bērnu pašai nav – un raugoties, cik dzīve kļūst ne-vienkārša tad, kad viņi ir – esmu pārstājusi vērtēt, kā audzina un ko dara vecāki… Ko mēs zinām, kas tai mammītei ar diviem pie rokas tajā dienā bija jāpiedzīvo…un ir taču tik ļoti, ļoti grūti būt 24/7 alert mood – visu laiku būt piemēram, darīt pareizi, mācīt pareizi un ievērot, uzklausīt, pieskatīt, rūpēties… Protams, tas, ka ir grūti, nevar būt atruna, lai darītu nepareizi, bet… es tik tā domāju, vai kādā brīdī pati nepieļaušu šādu kļūdu, zinot, ka tā nedrīkst…

        09/08/2014 at 06:07
        • Kni saka:

          Īsfilmu? Krievu lapā, kurā tiek straumētas filmas, pie sadaļas – īsfilmas. Visādi citādi, ja mēs visu laiku analizēsim kaut kādus blakus apstākļus, nezinu, kaut vai vēl visādos pārkāpumos, nopietnākos, kas tad būs? Nevar taču ņemt vērā to, ka kāds, redz, pusdienas nav ēdis.
          Iedomājies, kāds dzērumā pie stūras izraisījis avāriju, tajā ir cietuši, iespējams, vēl nopietnāk, bet mēs sāktu analizēt un ņemt vērā, ka vadītājs/avārijas izraisītājs aiz skumjām dzēris un tāpēc attaisnojams, bet tur četri bojāgājušie, piemēram. Viss sākas ar mazumiņu. Darbā dzēšgumiju arī drīkst nospert.. ;)

          09/08/2014 at 07:24
          • smartbsolutions saka:

            Protams, es Tev piekrītu – nedrīkst. Vienkārši vēlējos paturpināt tēmu, ka katras rīcības pamatā ir kaut kas, kas it kā varētu būt attaisnojums, lai gan īsti nav. Var to visu skatīt daudz plašāk, ja tai mammītei, piemēram, tā diena nebūtu bijusi tāda, kurā jāskrien n-tajos darbos, lai sagrabinātu, ko likt galdā (un ja nu viņa tās pusdienas neēda tāpēc, ka makā bija tieši nulle santīmu), tad viņai būtu laiks un spēks uzmanībai, lai rādītu piemēru… Jā, valsts esam mēs paši, bet, ja valsts nespēj sniegt palīdzību un sociālās garantijas tiem, kuriem tās ir patiešām nepieciešamas, tad arī tas ir viens no iemesliem… Bet te protams sekos, “bet”… ka vienmēr risinājums ir paša rokās… Es vienīgi par to, ka no malas (arī man) ir salīdzinoši viegli spriest un tāpēc pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, bet kā būtu, ja būtu… un šī konkrētā epizode ir tāda, kurā es par 100% neesmu droša, vai audzinot savus bērnus spētu būtu uzdevuma augstumos non-stop režīmā ;)

            10/08/2014 at 09:56
          • Kni saka:

            Es visu saprotu, bet (!) provokatorisks jautājums: kāpēc Tev šķiet, ka cilvēki pārkāpumus aiz pārguruma vai sliktas dzīves dara? Kāpēc Tu zīmē tādu ainiņu? :) Redz, manā skatījumā mums ir tāda mentalitāte un audzināšana, kas no mazām dienām ir tendēta uz lielāku vai mazāku šmaukšanos. Lūk.
            Nezinu, kā citi, bet es, ja arī veikšu pārkāpumu, tad nevis tāpēc, ka man slikti, bet gan tāpēc, ka es tā gribu. Un arī te es nesteigtos stereotipizēt skatu, jo varbūt viņa tā vienkārši gribēja, jo viņa ir nepacietīga un iela ir tukša. Sūdu. Mēs tā darām un nekas no tā jau nenotiks.

            10/08/2014 at 12:49
  • Uldis Rozenfelds (@baltaisruncis) saka:

    Es palikšu pie tā, ka nedrīkst. Ne viens, ne ar bērnu, ne pretī bērniem. Savādāk vēlāk nākas melot sev un bērniem.

    Bet pieaugušie jau tāpēc ir pieaugušie, ka dara kā patīk. Un izslēdz no apziņas to, ka bērni novēro. Un mācās.
    Šādā situācijā nāk prātā ainiņa, kad pie sarkanā stāvēju tikai es un bijušais tieslietu ministrs Bordāns. Pārējie soļoja pāri kā pa zaļo.
    Vai vēl senāka atmiņa, kad stāvēju pie sarkānā (pie LU galvenās ēkas) un prezidents ar saviem bodīgardiem aizsoļoja pār sarkano uz universitātē notiekošo sarīkojumu.

    Pārāk daudzi rāda, ka drīkst.

    07/08/2014 at 22:08
    • Kni saka:

      Tieši vienu vakaru nodomāju (arī tādā pašā tukšajā, neviena uz ielas nav, vakarā).. a ja nu auto izdomā tieši tāpat kā es, sak.. neviena nav, laidīšu pāri. Sasodīts, bet tur es ar savu velo.

      07/08/2014 at 22:19
  • Gicha saka:

    Jā pieaugušie ar gadiem kļūst varen iedomīgi… Viņi māca bērniem to, ko paši vairs nedara. Vēl trakāk, paskaties uz tantītēm ar spieķīšiem – viņas metas pāri ielai, kur ienāk prātā un auto ir spiests apstāties, jo viņa, redz, neies te meklēt luksaforu vai gaidīt, kad varēs tikt pāri…. vecuma ietiepība. Un bērni redz.

    08/08/2014 at 06:10
    • Kni saka:

      Manā ikdienā kaskadieromes ir retāka parādība kā pieaugušais, kurš teš pāri ar bērnu pie rokas. Nopietni. Bet jā, taisnība.

      08/08/2014 at 06:24
  • smartbsolutions saka:

    Neredzu reply pie Tava pēdējā comment zem mūsu domu apmaiņas ;) tāpēc rakstu šeit – par mentalitāti, kas orientēta uz šmaukšanos – pilnīgi piekrītu – lai arī tā ir novērota arī visur citur, kur esmu dzīvojusi (BE, UK, Tunis, US), tomēr varu teikt ir kaut kā jocīgi, bet LV diemžēl tas ir īpaši izteikti. Varētu izvērsties par to, kur man šķiet meklējamas šīs nejēdzības saknes, bet to kādreiz pie kafijas in real life, ok? Jo tieši tāpēc rakstīju par iemesliem – man šķiet, ka to atrašana un saprašana ir pamatu pamats, lai varētu kāds, kādreiz ar šo cīnīties, ja ne iejaucoties no malas, tad pats ar sevi :) burvīgu, radošu dieniņu vēlot, Signe

    14/08/2014 at 09:18

Leave a Reply