Atceraties kaut vienu reizi, kad liekas, ka prāts ir pilnībā iztīrīts, balss saites sasietas mezglā un viss, kas spēj izlauzties uz āru, ir pilnīgas muļķības? Liekas, ka tā ir tā daļa, kuru uztraukums nav spējis nokaut un tikai tā daļa vēl joprojām spēj spīdēt, pat ja savā būtībā ir tikai tāda sabraukta reņģe uz ceļa.
Skatoties uz citiem, precīzāk citām, kuras nespēja atbildēt uz it kā elementāriem jautājumiem, gribot negribot atmiņās nonācu akadēmijā eksāmenu laikā, kur viens jautājums, precīzāk, uz to sniegtā atbilde varēja padarīt atbildētāju par pilnīgu muļķi. Manī mīt pārliecība, ka ne jau vaina tajā, ka cilvēks nezinātu, satraukuma iespaidā viņš nespēj savā galvā atvērt īsto atvilktnīti, lai paņemtu tajā noliktās zināšanas, bet tā vietā paķer pirmo, kas mētājas pa galdu, kas nolikts kaut kur pa roku galam un spļauj ārā.
Viss ir galvā, bet tā apziņa nemierina.
Pretim sēdošā vai stāvošā cilvēka mierpilnais skatiens, kurš izstaro apziņu „runā, ko vēlies, bet es zinu labāk”, noslēpj visas atslēgas, kuras nepieciešamas, lai atslēgtu kaut vienu no atvilktnēm. Pat tajā brīdī, kad runā to, ko gribi teikt, tas viss izklausās pēc absolūtām muļķībām un gribas, gluži kā Allijas Makbīlai, palikt maziņai un ielīst zemē. Zeme, atveries!
Kā aizstāvēties?
Ar jautājumiem. Ja nevari sniegt atbildes, trenējies uzdot jautājumus, un brīdī, kad otrs būs atbildējis uz paša uzdoto jautājumu, nemaz nemanīs, ka atbildi nesniedzi Tu.
Ja tomēr tas nestrādā, tad var izspēlēt vecumveco triku, kad sarunu pavērst sev izdevīgā gultnē, proti, iesāc ar vienu, pabeidz ar otru. Nezini atbildi? Iesāc ar to, ko zini un sasaisti savu atbildi ar ko citu. Neatceries, par ko bija Upīša „Zaļā zeme”? Bet varbūt daudz labāk varēsi pastāstīt par Virzas „Straumēniem”. Nestāsti to, ko nezini, stāsti to, ko zini.
Ko darīt, ja tas viss joprojām nestrādā?
Elpo dziļi un sāc ar to, ka iemācies nomierināties.
Lai koša un droša nedēļa!
P.S. Rītvakar ienāciet uz devīto diženo.
