Diženajiem vienu diženo

Bija vējaina brīvdiena un mēs devāmies uz Arsenālu lūkot krāsas, kuras attiecīgais gadalaiks vēl nepiedāvāja. Kristīne Luīze Avotiņa “Bali – Ēdenes dārzs”. Krāsu eksplozija burtiski vai trieca pa manu tipisko “You are the greyest!” un man nekas cits neatlika, kā apbrīnā ieplest muti. Krāsas, krāsu pārejas, sīkas, izstrādātas detaļas burtiski vibrēja.

Pagāja laiks, biju tikusi galā ar diženajiem ziloņiem un tā klusu, klusu pie manis ieradās ideja, ka vajadzētu tomēr jaunu izaicinājumu izdomāt. Tā “vienkārši” nav domāts man, tāpēc, lai ciešanas būtu lielākas, mocības neizmērojamas, atvēzējos vienam Avotiņzilonim. Atvēzējos un tā arī paliku vēzējoties.

Te nu bija tas mirklis, kad mana spēja un plastika kapitulēja glezniecības priekšā. Sīkās detaļas, kas rotātas košās krāsu pārejās sēdēja malā un ķiķināja noskatoties, kā es mokos. Pat, ja viss negāja tā, kā gribēju, nolēmu pabeigt līdz galam un uztvert šo par lielisku mēģinājumu apjaust, cik tālu varu aiziet un kas vēl jāiemācās.

Tā nu man sanāca zilonis ar taureņa-kāpostu spārniem. Kāpostu princis.

Kas vēl?
Par šo man bija un ir drusku bail, jo, redz, neviens no diženajiem man nevarēja atnākt un pateikt: mazā, Tev nesanāca, bet te var, un tas rada tādu kā atbildības un bailīguma sajūtu sajaukumu. Paķzastala, paķzastala.

Published by

Kni

Love yourself more

15 thoughts on “Diženajiem vienu diženo”

  1. [atkārušās žokļa bez-skaņa, atkal jau]

    Izrādās, ne tikai bērnus atrod kāpostos, bet arī ziloņus. Kārtējais Skaistulis!

  2. Šito gribas noglāstīt :)
    Man Lauras apzīmējums- sulīgs- iepatikās, pievienojos.

    1. Paldies! Sveikas Norvēģijai! Google analītiķis rāda, ka Tu vēl tur :D Visu laiku domāju, nez, ja šim piemaksātu, viņš man parādītu ne tikai valsti, pilsētu, bet arī ielu? :D

Leave a Reply